Vispirms jau gaviles manā virtuvē ar lielisku ciparu – 333. Tieši tik ierakstu ir tapis kopš tās dienas, kad te tika izkrāsotas sienas, pieliktas pirmās bildes un uzklāts galds. Nākamais glītais cipars varētu būt 345.
Šīs dienas ieraksts svinīgs gan nebūs, bet apdomāties liekošs gan.
Tā kā es jau te pāris dienas esmu sadūšojusies pavizināties ar velosipēdu, tad varētu teikt, ka esmu pievienojusies tam cilvēku pulkam, kurus ne visai mīl gājēji, kur nu vēl autovadītāji, bet, ja tā padomā – kā tad šī nepatika ir radusies?
Toreiz, kad tiku pie autovadītāja apliecības un pēc tam vizinājos ar velosipēdu, pamanīju, ka braucu apdomīgāk, rēķinos vairāk ar pārējiem satiksmes dalībniekiem un cienu arī gājējus, taču lielai daļai riteņbraucēju pat ne tuvu nav sajēgas par satiksmes noteikumiem, kur nu vēl par to, ka arī viņi ir satiksmes dalībnieki, nevis kaut kāda mistiska šķira starp autovadītājiem un gājējiem.
Vakardien sasmējos, kad draudzene paziņoja (hei, neņem ļaunā šo piemēru!): es jau vairākus gadus braucu ar velosipēdu pa Rīgu… Protams, tas dod vairāk pašpārliecības (kuras man pietrūkst) un galu galā tā ir prakse un ko dod teorija, ja nav prakses. Man ir teorija, taču niecīga prakse, kas attiecas uz riteņbraukšanu Rīgā, taču ne riteņbraukšanu kopumā. Un kur sākas joks? Pamēģiniet policista kungam pateikt: es ar auto jau 5 gadus braucu, bet, re, tas gurķis, kurš tikko tiesības saņēmis, tikai pāris mēnešus.. Lieki piebilst, ka tam piecgadniekam apliecības nav un iespējams arī par noteikumiem viņš neko nezina, tikai balstās uz pamatnoteikumu – zaļš/sarkans.
Tātad – nepatikas pirmais iemesls – ceļu satiksmes noteikumu nezināšana.
Tagad pieceļas tie, kas brauc ar velosipēdu pa ietvēm un kopā ar gājējiem šķērso gājēju pāreju!
Mhm, es arī tā daru, bet labi apzinos, ka tā nedrīkst, jo, ja es vēlos braukt pa ietvi un šķērsot gājēju pāreju kopā ar gājējiem, man jākāpj no tā rumaka nost! Tādi, lūk, zobrati :D (atļāvos aizstāt teicienā pieminētos pīrāgus). Ja blakus gājēju pārejai nav veloceliņa, tad šāds te gājiens nav atļauts, tāpēc burkšķēt par to, ka gājēji mūs nesaprot, vismaz šajā mirklī ir nekorekti.
Palasi un pastudē mazliet noteikumu grāmatiņu! Par ļaunu nenāks.
Nepatikas iemesls Nr. 2 – skaties divreiz!
Ja autovadītājiem regulāri tiek atgādināts teiciens par to, ka spogulī jāskatās divreiz, tad tas attiecas arī uz riteņbraucējiem. Nu paskaties pār to plecu, vai tik nebrauc kāds auto. Būsim atklāti, mūsu velo kultūra ir dīgļa stadijā un nav papildus braukšanas joslas velo draugiem, tāpēc sargājot sevi, pirms manevriem paskatīsimies pār plecu! Ne reti esmu bijusi lieciniece tam, kā riteņbraucējs burtiski izlido priekšā auto, jo nav ņēmis vērā to, ka iespējams auto šajā brīdī veic labo pagriezienu un, lai gan nedara to strauji, riteņbraucējs, kurš izteš no stūra, nerespektē nevienu.
Nr. 3. – neko neredzu, neko NEDZIRDU… esmu mēms kā zivs.. dziedāja Labvēlīgais tips. Man arī patīk klausīties mūziku un ir tik feini, ka tā mūzika nāk līdzi, taču tas apdraud jūsu drošību. Īpaši iemīļotas dziesmas laikā mēs paliekam izklaidīgi un lidināmies pavisam kur citur. Nedzirdam ne auto, kas brauc aiz muguras, ne arī citus trokšņus, kas varētu signalizēt par iespējamajām briesmām. Šo te burvīgo netikumu vajadzētu izskaust vai arī mūzikas skaļumu samazināt par pāris toņiem mazāku, lai jūs kaut drusku kontrolētu to, kas notiek jums apkārt.
Nr. 4. – use the bell, baby!
Jā, pie stūres ir zvaniņš un ir labi, ka to izmanto, jo arī gājējs var klausīties mūziku vai arī aizdomāties, kā rezultātā nedzirdēt, ka Tu ar savu dzelzs rumaku esi pielavījies pavisam tuvu. Galu galā sanāk mest pa mēmajiem un labi, ja bremzes laikus nostrādā.
Bet tagad uzruna gājējiem – būsim draudzīgāki pret velosipēdistiem un tiem, kas ar to vēju matos, jo tas divricis ir varens pārvietošanās līdzeklis. Labāk palaidīsim viņus garām ar smaidu, jo zin’, viņi atbildēs ar to pašu. Būsim iecietīgāki un atvērtāki, jo kas zina, kādu dienu varam būt arī viņu pusē un tad nebūs smuki raukt degunu par to, ka nu kāds burkšķ uz Tevi.
Dzīvojam draudzīgi un baudām sauli, kamēr tā ir!
Sludinājuma foto no retromoto. Tik lieliska piebilde pašās beigās. Pamanījāt?
Hē! Esi uzskaitījusi visus tos iemeslus, kurus godprātīgi esmu nosolījusies pildīt. Gandrīz katrā krustojumā kā tāda čukča kāpju nost no riteņa un stumju pie rokas, jo kaut kādā vēlā ziemas vakarā noskatījos raidījumu ‘Zebra’, ko vada Timrots. Tajā vēstīja, ka riteņbraucējam NEKAD nav priekšroka. Kas ta man – nekur nav jāsteidzas un vispār – ir patīkami būt kārtīgam pilsonim. Laiku pa laikam. Par zvaniņu – ir man tāds, tik kautrējos dzindzināt. Tāpēc esmu pateicīga vecajām bremzēm, kuras čīkst, tiklīdz uz tām uzspiežu. Cilvēki laipni pamūk, tās izdzirdot :)
Par zvaniņu – es jau arī kautrējos. Pirmo reizi, kad braucu, man tak bija tāds kauns.. kā es tā biedēšu, traucēšu un vēl sazin ko gājējus? Pēc braukšanas ar velo Berlīnē, es vairs nekautrējos :D Tas ir riteņbraucēja signāls “te nu es nāku!”, tāpēc nekautrējies.
Un Zebra ir ļoti labs raidījums, tikai šajā gadījumā jāsaka: “Žēl, neredzu. TV vairs nav.” Citādi jau nemaz naz žēl, ka tās TV nav.
Divus gadus atpakaļ, kad kārtoju tiesības LV, ritenis vēl bija ieskaitīts transporta līdzekļos. Un uz transporta līdzekļiem vnk attiecas CSN. Plus mums visu laiku skaitīja: “Dodiet priekšroku “vājākiem” satiksmes dalībniekiem.”
Koks ar diviem galiem :)
Redz, kad noteiktumus diktē luksafors un neskaitāmas zīmes, tad tās ir jāievēro un kāda tur priekšroka… Bet dot priekšroku vēl nenozīmē, ka tas vājākais, kuram to dod, ir atbrīvots no jebkādu noteikumu ievērošanas. Gājējiem pie sarkanā ielu šķērsot arī nav ļauts.
Un pa ietvi riteņbraucējs drīkst braukt tikai tad, ja netraucē gājējiem un to man teica arī pamatskolas laikā, kad saņēmu riteņbraucēja apliecību. Tātad tas bija kādus 15 gadus atpakaļ. Nedomāju, ka pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies šajā ziņā.
Un manuprāt, tur nav nekāda koka ar diviem galiem. Runa ir par attieksmi un par to, lai samazinātu bīstamību uz ceļa.
Nīderlandē gan riteņbraucējiem vienmēr un visur :D ir priekšroka… Feini!
Vakar viens riteņbraucējs – kundzīte gados, bet gauži mundra, izmēģināja zvaniņu. Es tajā laikā braucu viņai pa priekšu ar skrituļiem. Zvaniņa rezultātā es pirmo reizi pamēģināju tādu triku kā palekties ar visām slidām, braucot tīri pieklājīgā ātrumā. Bet nu viss beidzās labi, es nepakritu, kundzīte man atvainojās, ka sabiedēja, mēs nesaskrējāmies un vakars bija izdevies.
P.S. Tas nebija ieraksts PRET zvaniņu lietošanu, tikai maza, liriski komiska piezīme.
Piekrītu, tolerances un izglītības trūkums. Priekš sevis kā velobraucējas ar stāžu esmu sapratusi vienu lietu. Tā kā šajā reģionā nav ļauts pārvietoties kā velosipēdistam, tad jāizlemj – es šodien braucu kā ‘mašīna’ vai ‘gājējs’. Ja brauc kā mašīna, tad tā arī dari un nebrauc pa vienvirziena ielu pretējā virzienā, palaid gājējus uz gājēju pārejas utml. Ja esi ‘gājējs’, tad arī attiecīgi tā uzvedies (brauc pa ietvi). Sekojoši mazāks haoss rodas. Nevis te tu līkumo starp gājējiem, tad pamani tukšu ielu, izlec priekšā mašīnai, kura nez no kurienes uzradusies, visi nokaitināti..
Bet ar zvaniņu ir tā – jāzvana, un jo vairāk, jo labāk. Ja kādam kas nepatīk, pasmaidi. Jo zvaniņa doma ir nevis ‘lasies malā, es te tagad braucu’, bet gan ‘uzmanies, tūlīt braukšu tev garām’. Neteikšu, ka ir pārāk patīkami, ka negaidot kā vējš garām patraucas velosipēds un tu ķer pie sirds un domā, ka tikko biji nodomājusi pagriezties uz to pusi.
Prieks dzirdēt aktīvā riteņraucēja viedokli.
Iesācējiem riteņbraucējiem laikam ir zvaniņa komplekss. Man pirmo reizi arī grūti gāja.
“Bet ar zvaniņu ir tā – jāzvana, un jo vairāk, jo labāk. Ja kādam kas nepatīk, pasmaidi. Jo zvaniņa doma ir nevis ‘lasies malā, es te tagad braucu’, bet gan ‘uzmanies, tūlīt braukšu tev garām’. Neteikšu, ka ir pārāk patīkami, ka negaidot kā vējš garām patraucas velosipēds un tu ķer pie sirds un domā, ka tikko biji nodomājusi pagriezties uz to pusi.” PIEKRĪTU 105%
Es cenšos ievērot noteikumus. Cenšos, tādēļ, ka tas nav viegli. Kāpēc? Par tām ietvēm runājot – ļoti daudzas ielas ir nevis asfaltētas, bet nolietas ar piķi. Karstā laikā mašīnas uzdzen ceļa malā valni no asfalta. Gar malu, netraucējot arī automašīnām pārvietošanos – nav iespējams pabraukt. Kaut pārvietojos uz velo daudz un ilgi – man tas neliekas normāli, ka pa tādu ielu jābrauc, kur katrs brauciens ir kā piedzīvojumu sacensības – izturēšu vai nē. Un ļoti nedroši – es tomēr gribu atgriezties mājās pie saviem 3 bērniem un vīra, nevis ierindoties stastistikā pie notriektiem riteņbraucējiem. Tāpēc es pārvietojos daudz arī pa ietvēm. Tā ir drošāk. Man. Gājēji. Nevienu notriekusi neesmu. Ja izbaidējusi, tad to nezinu, bet parasti samazinu pamatīgi ātrumu un pabraucu garām tādā pašā ātrumā, kā es pati ietu ātri kājām. Man pat zvaniņa ritenim nav. Entos gadus.
Mūziku braucot klausos tikai laukos. Pilsētā – gandrīz nekad – gandrīz tādēļ, ka bij sen atpakaļ posms, kurā braukāju klausoties mūziku.
Par pārejām – godīgi, ne vienmēr pāreju, bet dažkārt arī pārbraucu. Ja iela pārredzama labi, nevienam mans manervs netraucēs, bet beidzamā laikā – bērnu dēļ cenšos ievērot pat to. Tiesa gan, ja braucu garu taisnu gabalu pa ietvi, kur manprāt, iela bīstama – tad katraa krustojumā nekapju nost.
Kad būs vairāk velo celiņu, tad parunāsim par noteikumiem un to ievērošanu ( par šo – varu saderēt ka to nebūs jēdzīgu tuvāko 20 gadu laikā, pat ilgāk ). Man auto skolā mācija ko citu – noteikumus jāievēro, bet ne vienmēr tas jāpilda pēc punktiem. Ir dzīvē situācijas, kur labāk pārkāpts punkts, bet neciet ne pats, ne kāds cits.