Kni virtuve

love yourself more

Par to, vai citur zāle zaļāka: Monsieur Tauriņš

Lielākoties visas matemātikas skolotājas saviem skolniekiem reiz teikušas, ka ar rēķināšanu viņiem problēmu nav, vienīgā problēma ir prasme lasīt, precīzāk, neprasme. Brīdī, kas esi nonācis vietā, kur visam būtu jānotiek, nenotiek nekas, rodas šaubas, vai datums ir īstais, vai neesi nošāvis greizi ar laiku, un, ja pirmie divi ir nekļūdīgi, tad paliek tikai vietas izvēle. Tieši šajā punktā es kļūdījos spēcīgi. Taisni vai labi, ka Rīga ir tik maza un, lai nokļūtu no foruma līdz kino Rīga, nepieciešamas akurāt 10 minūtes. Ja saujauc kinoteātrus, tad ir vienalga, cik žēlām acīm veries otrā, tādā brīdī palīdz tikai ātra iešana un mierinājums, ka neviens sevi cienošs pasākums nesākas norādītajā laikā. Kā tādai laikā sapucēties nespējīgai jaunkundzei, tam jāstartē vismaz ar 10 minūšu novēlošanos.

Tiem, kas tomēr cerēja, ka nokavējām, varu teikt, kā saka Ziemeļpolā: “Iepriecināt nevaru, paspējām.”

Filmas sižets: Gunārs Tauriņš (Gundars Āboliņš) ir izbijis vācu valodas skolotājs, kurš, ekonomiskās situācijas spiests, pieņēmis neparastu darba piedāvājumu, proti, piekritis atrast kādam bagātam paziņam māju Francijā. Gunārs, cilvēks ar krietnu lētticības un naivuma devu, kuras pietiktu neliela Latvijas lauku ciema iedzīvotāju aplipināšanai, dodas uz Parīzi. Parīzē Gunāru sagaida Maša, krieviski un angliski runājuša dāma, kura turpmāko nedēļu braukās viņam līdzi, lai piestrādātu par tulku. Šī brauciena laikā viņš ne tikai tiek vaļā no Mašas, bet arī pamanās sadraudzēties ar neparastu pārīti, kur jaunkundzei kārojas romantisks izbrauciens ar Francijas piļu apskati, bet puisim – ne mazāk romantiska atomelektrostaciju izpēte. Liekas, ka Gunārs ir absolūti aizmirsis, kāpēc vispār Francijā ieradies un pamanās notriekt visu viņa komandējumam piešķirto naudu. Bagātais paziņa atsakās no viņa pakalpojumiem un Monsieur Taurins pamostas pludmalē, kur, atbildot uz jautājumu par savu atrašanās vietu, viņš pēdējiem spēkiem nodveš, ka pakaļā.

Tā ar mums mēdz notikt, ka dzenoties pēc zaļākas zāles, zilākām debesīm un spožākas saules, iespējams burvīgākajā mirklī, kad līgani šūpojas jūras viļņi, kaut kur dzied putni un niedres glāsta vējš, nākas atzīt, ka esi dimbā.

Filma ir netipiska un tā noteikti nav tā, kādu ierasts iet skatīt kinoteātros. Neatņemamu šarmu tai viennozīmīgi piešķīris Gundars Āboliņš, sevī iemiesojot katru to lētticīgo latvieti, kurš šeit atmetis ar roku visam, salicis pauniņu kā tāds Sprīdītis, pašāvis padusē lāpstu, dodas pasaulē laimi meklēt. Ja nemāki dzīvot savā zemē, kādēļ gan šī prasme no nekurienes varētu rasties citā. Dažu brīdi man sametas neērti galvenā varoņa vietā, kad kārtējo reizi viņš satiktajai pavadonei saka, ka “naudas viņa nav un laiks šķirties kā draugiem”.

Šai filmai labāk piestāvētu ābeļdārzs un bariņš draugu (vēlams poliglotu), labs rīslings, mazas uzkodas.. krāsnī grauzdēta maize ar zilo sieru, plāni griezts šķiņķis, grilēti dārzeņi, kūpināta zivs ar ķiplokiem un daudz smieklu, jo jāsmejas būs.

Dārgai ir jābūt pildspalvai, brillēm, pulkstenim un apaviem. Tas atbilstoša iespaida radīšanai. Ja nav dārgi, tad vismaz tā jāizskatās. (aptuvens citāts no filmas)

Filmas laikā var izvejot ne vienu vien vārdu pērli, ko, iespējams pēc atkārtotas filmas noskatīšanās, iestarpināt kādā no saviem sakāmajiem.

Plakāts: imdb.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • saules_poga saka:

    Pilniigi noteikti iekaardinaaji. :))
    Buus jaanoskataas. Paldies. Xo

    23/08/2011 at 19:04
  • Mēnessmeitēns saka:

    Mani arī iekārdināji! :)

    08/10/2011 at 21:48

Leave a Reply