Kni virtuve

love yourself more

Par uzticēšanos

Mošanās 5 no rīta jau kļuvusi par tādu kā tradīciju. Arī šorīt, kad biju sev parakstījusi nāves spriedumu – braucienu uz Ziemeļpolu ar četrarpus stundu autobusu. To citādāk nemaz nevar nosaukt. Zinātāji zina stāstīt, ka šī brauciena laikā iespējams ne tikai dzīvi pārdomāt, bet arī jaunu izdomāt, ja izkļūsti no tām pirmajām pardomām.
Dažkārt man tomēr liekas, ka Dievs vēl ir un, lai gan dikti savārdzis, man piezvana brālis akurāt pussešos no rīta un paziņo, ka tomēr arī viņš brauks mājās, taču ārpus Rīgas būs jāstūrē man, jo viņa sliktā pašsajūta 3 stundu braucienu pie stūres neizturēs.

Brālis man ļāvis braukt vien divas reizes – pirmo reizi tas notika ziemā uz ezera pa izveidotu ledus trasi un otrā reize – šorīt. Es taču ar muguras smadzenēm jūtu, ka viņš baiļojas sēdēt man blakus, kad es pie auto stūres. Ziniet, es nemaz neapvainojos, jo tā pavisam droši braucu tikai sapni. Tad es raļļoju kā zvaigzne – ātri un nevienu neredzot. Realitātē man pietrūkst prakses un tad es arī braucu kā zvaigzne – neraļļoju un citus redzu daļēji. :D Izrādās, ka nebija tik traki un no brāļa saņēmu vien pāris aizrādījumus un kādu nesapratnes skatienu. Kad šis man noteic, lai es braucot ātrāk, jo viņam gribas mājās, pie sevis nodomāju: mhm, manā makā nevienas papīra naudiņas nav. Puiši zaļajās vestēs manu karti visticamākais pretī neņems un to vienlata krupi, kas man makā, viņiem visticamākais arī nevajadzēs, jo diez vai kāds no viņiem ir numismāts. Brālis visu ceļu ir neparasti mierīgs un tas dod mieru arī man.

Ja jau esi ļāvis otram mēģināt, tad ļauj līdz galam.
Atceros, kā omčiks man lūdza istabā pielikt aizkarus, bet pati stāvēja blakus un komandēja. Tā kā es neesmu uz mutes kritusi un ir.. ir.. man tā mēle tāda dzēlīga, ātri vien norādīju omei, ka labāk, lai šī klusē, jo, ja ir mani pielikusi pie vadības grožiem, tad lai stāv mierīgi blakus un klusē. Un tā ir – ja tu noliec kādu savā vietā, tātad Tev jāuzticas un jāpaļaujas uz šo cilvēku. Ja neuzticies, dari pats. Galu galā.. tu esi tas, kurš lūdzis palīdzību, tad vai nebūtu laiks to mierīgi pieņemt, nevis pēkšņi “it kā sevī atklāt” atkal varēšanu un palīdzības sniedzēju padarīt par nejēgu?

Paldies, brāli, ka ļāvi mēģināt. Sūtu siltus sveicienus uz slimnīcu! Veseļojies!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Laura saka:

    ai kā man patīk šī dziesma :)

    24/06/2010 at 16:56

Leave a Reply