Kni virtuve

love yourself more

Par ziloņiem un āboliem

Kad vēl mācījos pamatskolā, man patika, ka visa nauda, kas man bija, tika samainīta monētās. Es tās izbēru uz galda, sašķiroju un cēlu no monētām torņus. Mamma tikai nosmēja un sauca mani par krājējžurku. Es nebiju no tiem bērniem, kas vasarās cītīgi strādāja, lai nopelnītu savu pirmo kasešu, vai vēl glaunāk – CD atskaņotāju. Nekrāju arī ne slidām, ne velosipēdam. Man vienkārši patika, ka maciņš ir pilns un smags.

Ir pagājuši gadi, un tā vien šķiet, ka to, ko neizdarīju bērnībā, nolēmu izdarīt tagad.
Manuprāt, tas notika septembra beigās vai arī oktobra sākumā, kad tika uzstādīts mērķis. Mērķis, par kuru daudzi smīkņāja, kāds nesaprata, bet tuvākie sita pa plecu par apņēmību un pacietību, kā arī nemitīgi uzmundrināja, lai nekādā gadījumā nepadodos.

Ja ziloņu cenu (vērtība tomēr ir cita) mēra delfīnos, tad to, kam es krāju, mērīju ziloņos. Mēnešiem nebraucu mājās, lai varētu nedēļas nogalēs palikt Rīgā un darināt. Darināt un samazināt gaidītāju rindu, kas bija izveidojusies. Nepagurstot visus delfīnus metu kastītē un brīžos, kad gadījās šajā kastītē iegrābties, devos uz naudas mašīnu, lai aizlienēto summu izņemtu un noliktu atpakaļ. Tā bija lielākā krāšanas cīņa, kādu biju piedzīvojusi.

Brīžos, kad nolaidu degunu un teicu, ka viss tik grūti nāk un ka man droši vien nekas neizdosies, un būs vien jāņem tas otrs variants, tuvākie draugi iebilda un šādu variantu nemaz neuztvēra nopietni.

Lai neaizrautos ar izklaidēm, mēdzu līdz pusnaktij pastrādāt un tad doties atvilkt elpu tik iecienītajā bārā uz mūsu geto robežas. Darbi ritēja savu gaitu un kastīte pildījās. Likās, ka tajā brīdī, kad biju cilvēkiem pastāstījusi par savu mērķi, viņi pat ļoti labprāt bija gatavi mani atbalstīt, sagadājot man papildus darbu. Tā jau saka, ka nevajag lūgt lietu, jālūdz iespēja to nopelnīt.

Ziemassvētku rītā, pirms vecāki devās laukā no mājas, mamma pieliecās pie manas auss un klusi čukstēja, ka tētis eglītē man atsājis dāvanu. Pēc brīža, kad mājās biju palikusi divatā ar kaķi, piesteidzos pie egles, lai gan nekad neko tādu iepriekš nebiju darījusi, un ieraudzīju tajā aploksni ar manu vārdu. Atvēru vaļā un iespiedzos. Mamma, taisnojoties, ka man neko tā īsti nekad nav devuši (pilnīgas muļķības!), vien noteica, ka, ja jau tētis šādu summu ir ielicis, tad tā ir jāpieņem.

Lai arī mērķim biju jau tuvāk, tas joprojām bija par maz. Tā vien likās, ka ikviens, kurš zināja par manu apņemšanos, gribēja palīdzēt, bet naudu vienkārši tāpat dot nevar, tāpēc es tiku pie dažādiem uzdevumiem, kuru izpildi katrs no viņiem veicināja pa savam.

Kopš oktobra pagājuši 5 mēnēši (sākotnējais uzstādījums bija 9 mēnēši) un mērķi esmu sasniegusi. Pateicoties neatlaidībai, jūsu atbalstam un tam, ka katram no jums šajā laika periodā ir jauns zilonis.
Sirsnīgs paldies, ka piedalījāties mana mērķa piepildīšanā!

Jā, es sakrāju manam pirmajam Apple MacBook Pro un tagad tikai atliek sagaidīt atbalsta grupu un doties tam pakaļ!

Bet vispār stāsts nav par monētu daudzumu, bet gan par to, ka arī Tu vari. Vienalga, kāds būtu Tavs mērķis, Tu vari, Tev tikai jāgrib un cītīgi jāstrādā sava mērķa sasniegšanas labā. Nepietiks ar sešlapu ceriņu ēšanu. Nepietiks ar krītošai zvaigznei izteiktu vēlēšanos. Nepietiks. Paša audzēta maize tomēr vislabāk garšo, vai ne?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Thezeezee saka:

    MALACE! Ar to arī apsveicu :)! Un vēl ar 1.martu – šķiet pavasaris jau iestājies..

    P.S. es šobrīd esmu līdzīgā situācijā, tajā krāšanas procesā un mērķis ir gaužām līdzīgs… :)

    01/03/2012 at 10:38
  • Rudīte :) saka:

    Jipīī!!! Malacis, Inguci! :)

    01/03/2012 at 11:13
  • Elīna saka:

    No sirds priecājos, malacis! :)
    P.S. Es arī pērn ap šo pašu laiku tiku pie sava pirmā āboļdrauga. Ieguldītās pūles pēcāk nes augļus. :)

    01/03/2012 at 11:20
  • Antuanete saka:

    Apsveicu! Mērķis ir pūliņu vērts; lai labi kalpo! :)

    01/03/2012 at 11:49
  • Inese saka:

    Iedvesmojošs stāsts! Paskat, kā dzīve vērpjas – ģipsis prom, ābolītis klāt :)

    01/03/2012 at 12:27
  • Kni saka:

    Mīļš paldies par līdzi jušanu un atbalstu!

    01/03/2012 at 12:56
  • mo saka:

    Pievienojos apsveicējiem!!!
    Bet dikti interesē, cik liela un smaga ir MacBook Pro iegādei pietiekami piepildīta kastīte ar delfīniem? Un kāpēc bildē redzams neiekosts ābols? :D

    01/03/2012 at 14:17
    • Kni saka:

      Papīrs jau nav smags. “Vērtīgs” papīrs var būt arī viena papīra lapa.
      Ar par bildi, jo neesmu bildējusi aizkostu ābolu :D

      01/03/2012 at 15:28
  • iDeal saka:

    Labais! :)

    02/03/2012 at 09:42
  • Bez naudas un laimīgs saka:

    Par knifiņpadomiem āboļa jautājumā droši var griesties pie manis! ;)

    02/03/2012 at 10:55
  • Liene saka:

    :) lai garšīgs tas ābols un lepojos par Tavu neatlaidību (Tu jau zini kādos apstākļos ābols man tika :D)!

    03/03/2012 at 00:06
    • Kni saka:

      Zinu gan :D Un mēs ļoti labi zinām, ko es Tev toreiz atbildēju. Paldies!

      03/03/2012 at 09:55

Leave a Reply