Visu pacietīgi gaidīts Viņš ieradās vakarā. Viņš tika gaidīts gluži kā Santa Klauss ap Ziemassvētku laiku, tikai nebija ne dāvanu, ne arī sarkanā kamzoļa. Pat briežu ne. Nekā! Taču jau nedēļām ilgi Viņu gaidīja. Ielas tika teju vai izlaizītas, sētas nokrāsotas un puķes sastādītas. Viss jauns.. un tikai dēļ Viņa? Vai arī tas tomēr bija pavasaris, kas parūpējās par acīm redzamajām pārmaiņām.
Pavisam veikli tika uzsliets žogs, kas kā dzeltena čūskā vijās cauri ielām un apjoza galveno pulcēšanās vietu.
Viņu sargāja. Viņu sargāja kā retas sugas dzīvnieku, kas tuvāko gadu laikā grasījās izmirt. Izzust no zemes virsas pavisam. Taču bija kas tāds, ko retās sugas pārstāvis nezināja – viņa ierašanās daudziem bija pat vairāk nekā vienaldzīga, lai gan tika sacelts tik liels tracis. Cilvēki pameta pilsētu gluži kā gājputni, kas rudenī laižas uz dienvidiem.
Rīts bija kluss, ielas tukšas un tik vien kā putnu treļļi atskanēja kaut kur tālumā. Vējš šūpoja koku zarus un mani nepamata sajūta, ka laiks teju vai apstājies. Taipus žogam drīsktēja doties vien ar ielūgumiem un man tāda nebija. Nebija ne ielūguma, ne arī žēl, ka tāda nebija. Nebiju jau arī neko darījusi, lai pie tāda tiktu. Tikai retajam bija iespēja sastapt retās sugas pārstāvi, taču ne man. Man joprojām nebija žēl.
Ielūgtie pulcējās aiz žoga.
Viņš bija klāt! Izslējies kā tāds ērglis, pārlaida skatienu nelielajam cilvēku pulkam.
Lai nu kā, bet ielūgtie zināja, ka straujas un negaidītas kustības aizsargājamo dzīvnieku varētu izbiedēt, tāpēc visi kā viens bija klusi un viesī raudzījās pavērtu muti. Viņu ļoti sargāja.
Vai straujas kustības varētu liecināt par mednieku? Tur jau viņš bija – mednieks: lēnām slidinot roku azotē, tas bija pievērsis sargu uzmanību. „Viņam ir ierocis!“ satraukts domāja melnā tērpts aizsargājamās sugas sargs. Atceroties, ka šo kustību redzējis neskaitāmas reizes, sargs kļuva arvien nemierīgāks. Vai aizsargājamais ir apdraudēts? Kad mednieks jau grasījās izvilkt roku no azotes, pēkšņi atskanēja spalgs šāviens, kas koku zaros sēdošos putnus izbiedēja tik ļoti, ka to bars burtiski spurdza gaisā. Mednieks neitralizēts. Ielūgto pūli pārņēma panika un tie skrēja kur nu kurais gluži kā skudras, ja skudru pūznim uzlej ūdeni.
Mednieks gulēja nekustīgs un joprojām turēja roku azotē.
Mazs meitēns, asarām ritot pār sārtajiem vaigiem, piesteidzās pie mednieka un nometās ceļos. Meitēns izvilka mednieka roku no azotes.
Dūrē sažņaugts atklājās mazs papīra karodziņš.. septiņas sarkanas, sešas baltas svītras.. un piecdesmit piecas zvaigznes uz zila fona…
P.S. Īsstāstu uzrakstīju vācu valodā akadēmijas laikos un, pēc tā atrašanas mājas datorā, nolēmu pārtulkot. Toreiz uzdevums bija uzrakstīt īsstāstu par jebkuru tēmu, taču ar noteikumu, ka stāsta jāspēj uzburt skatāma aina. Ceru, man izdevās. Mans iedvesmas avots – Buša vizīte Rīgā.
Sākot lasīt šīvakara stāstu jau tinās filma – kadrs aiz kadra, pauzīte, ieelpa un atkal kadrs aiz kadra… Un tikai beigās izlasīju, ka “jāspēj uzburt skatāma aina”… Tev izdevās lieliski! Ceru, ka par šo saņēmi augstu novērtējumu… :-))
Beigās?…
Asaras saskrēja acīs…
Mmm, Kastani, pat zosāda uzmetās, kad izlasīju Tava komentāra beigas. Paldies!
Novērtējums toreiz bija ļoti labs un vēl tagad atceros, ka ar sarkanu uz lapas bija rakstīts “Sehr gut!”, tikai lasot stāstu vāciski, domāju, nez kā man tas sanāca?
Ideja radās kopā ar kursabiedriem kafejnīcā iesmejot, ka varētu iet paākstīties un roku azotē paturēt. Tā nu es ideju apspēlēju un man sanāca šādi. Toreiz tā visa padarīšana ar cilvēku “izdzīšanu” no pilsētas, likās visai dīvaina.. Varēja labāk puisi uzaicināt Jāņu rītā, neviens nekur nebūtu jādzen. Arī ielas būtu tukšas. :D
Izcili!
Hmmm hmmmm es gan šitādu mājas darbu neatceros (laikam neesmu izpildījusi), bet pieļauju, ka tas bija pie pasniedzējas G.O.?
>> laikam neesmu izpildījusi << šitas bija labs :D Ko tad var atcerēties, kas bijis trešajā kursā. Vismaz uz lapas bija rakstīts: SKS-V3.
Bija, bija pie G.O. Man tā vien liekas, ka kopumā viņa bija dziļi vīlusies manī, jo jau no pirmā kursa gaidīja tik daudz.. no sērijas, neizmantotais potenciāls. Nav ko savu vēlmju piepildīju caur citiem gaidīt, nebūs jāviļas, jo es laikam nemaz negribēju to, ko viņa manī bija saskatījusi. Vēl tagad atceros.. jūsu darbs izteiktā minimālisma stilā :D A ko man darīt, ka man tādus nepatika rakstīt?
Vispār, labrīt, draudziņ! Tu man ziloņkrāsas uzrakstīji?
Labrīt, labrīt! :) Rīts ir burvīgs! Smaidu visu rītu.:)
G.O. dziļi vīlusies.. :D Manī gan viņa nekad nekādu potenciālu netika saskatījusi, to labi varēja manīt,:D:D:D un īstenībā labi, ka nesaskatīja. :D
Dīvainas tās pasniedzēju tieksmes saskatīt nez ko. :D
Par ziloņkrāsām man nav itin nekādu šaubu. :) Tās ir tās, par kurām neprātīgi sajūsminājos visas dienas garumā. ;)
Njaa… nu monstrs tu esi, KNI.. :) mani aizkustināja stāsts.. Tiešām! Asaras ne, bet sirsniņa notrīsēja gan.. ;)
P.S. Man arī ir radušās domas par krāsām! Vajag uzčatot kādā brīdī! :)
skumīgs stāsts
jā, spēcīgi! :)
Ja teksts sacerēts ir 12 gadu vecumā, tad ļoti labi. Teicami.
Man ir kolēģis, kuram ir teiciens: cita diršana, ja bikses novelk. Tu savējās tikko pieliki. Pieraksti savu vārdu un tad nāc ar šo komentāru vai arī nāc ar savu tekstu. Man ir sadaļa “Runā viesis”. Laipni lūgts izteikties.
Starp citu, Tavā komentārā vārds “ir” no stilistikas viedokļa ir pilnīgi lieks.
Turklāt latviešu valodā tekstu nesacer, tekstu saraksta. Sacer dzejoļus.