Pārraut apli

Ir tās “viss ir slikti dienas”, ir. Un tas ir normāli, taču šodienas stāsts būs par to, kas nav normāli un to, kā lietām nevajadzētu notikt. Pirms sāku stāstīt, atzīstu, ka arī es mēdzu uz kādu nepelnīti sarūkt, arī es mēdzu aizstiept nelāgo omu uz darbu, jā, arī es, taču kaut kad tam būtu jāpieliek punkts. Vai vismaz punkta mēģinājums.

Rudu nevarēja nomierināties vairākas dienas, jo notikums vietējā veikalā viņu bija patiesi saērcinājis ar savu netaisnību:

“Šorīt pa ceļam no tirgus, iegāju vietējās lielbodes pārtikas veikalā, lai nopirktu vistas filejas puikām, jo viņiem ēdiens jau nav ēdiens, ja nav gaļas. Stāvu rindā, pienāk mana kārta. Skaitu naudu un nolieku to pārdevējai.
Viņa man ļoti nepieklājīgā tonī jautā: “Nu vai viss?”
Es neizpratnē. Atbildu: “Jā!”
“Labi, ka vismaz šodien, ne rīt!” viņa tik pat nepatīkamā tonī man nocērt.
Acīmredzot, maksājumam izmantoju, viņasprāt, pārāk sīku naudu. Piebildīšu, ka neskaitīju ilgi. Rīkojos diezgan ātri un operatīvi. Turklāt nauda nemaz nebija tik sīka.

Es šokā. “Atvainojiet, bet tas no jūsu puses bija ļoti nepieklājīgi,” es viņai teicu. “Nezināju, ka pie jums nevar norēķināties ar skaidru naudu.” Paņēmu pirkumu un devos uz blakus piena veikalu. Nopirku tur vajadzīgo, bet nespēju nomierināties. Turklāt atcerējos iepriekšējās dienas notikumu tajā pašā veikalā, pie šīs pašas kasieres. Arī todien visi pircēji tika apkalpoti, pavadot tos ar neapmierinātām replikām. Tikai mirklī, kad pirms manis iepirkās viens no vietējā teātra zvaigznēm, kasiere atplauka smaidā un burtiski vai “izklājās”. Šis novērojums, plus pirms mirkļa piedzīvotais, neļāva man palikt mierā. Nolēmu, ka jāatgriežas.

“Visi ir pelnījuši vienlīdz laipnu attieksmi,” es nodomāju. Paņēmu savas filejas, atradu makā čeku un noliku viņai priekšā. Pārdevēja neizpratnē skatās uz mani lielām acīm.

“Es vēlos, lai jūs man atdodat naudu! Es iešu pirkt vistu citā veikalā. Jūs mani aizvainojāt!”
“Bet es taču neko… es taču negribēju. Ko jūs? Manis pēc jūs varat norēķināties arī puscentos.”
“Tieši tā. Es, kā pircējs, drīkstu norēķināties ar tik lielu naudu, kāda nu man ir. Es uzskatu, ka nebiju pelnījusi tādu attieksmi. Tas no jūsu puses bija ļoti nepieklājīgi.”
“Nu atvainojiet…” un tad šamā sāka stāstīt, cik viņai grūts darbs, kā vakar kāds viņu nolamājis trīsstāvīgiem vārdiem, kā viendien viņai ar sirdi slikti palicis un tā vietā, lai brauktu mājās, braukusi uz slimnīcu.
“Man ļoti žēl, ka ar jums notika kas tāds, bet jebkurā gadījumā, tas nav iemesls, lai jūs pret mani tā izturētos. Es jums neko neesmu nodarījusi. Turpmāk padomājiet, kā jūs apkalpojat pircējus, jo, lai arī agrāk es te bieži iepirkos, tagad es diez vai atgriezīšos.”
Un devos prom.”

Lielisks stāsts par katru no mums, kurā viss iet uz apli. Man nodarīja pāri, tāpēc es tev arī nodarīšu. Un nav nekādas nozīmes tam, ka tev ar to nav nekāda sakara. Tu pagadījies pa ceļam. Saņem!

Savukārt mans stāsts iesākās otrdienas vakarā, kad brīnišķīgā kompānijā bija iecerēts doties uz teātri. Biļetes somiņā, smukā kleita mugurā, izrādei laiks paagrs, vietas nenumurētas, bet man ir velo un es visu varu paspēt.

Nacionālais teātris ir tas teātris, kurš man biežāk sagādā vilšanos nekā prieku, taču mistiskā kārtā atkal un atkal tam dodu iespēju pierādīt, ka to naftalīnu var izvēdināt un kodes piebeigt. Kā tad!

“Kādā sakarā Jūs šeit novietojat savu velosipēdu,” pirms tam, ar plaukstu pavicinot, mani pasauca teātra apsargs. Kad paskaidroju, ka izrāde ir pēc pusstundas un ka man nav iespējas citādi šeit nokļūt laikus, kungs visnotaļ vīzdegunīgi norādīja, ka šeit tā neklājas, ka šajā smalkajā velonovietnē pie dienesta ieejas, kas turklāt bija gandrīz tukša, manam velo vietas nav.

Sapratusi savu “kļūdu”, teicos to aizvākt, ja jau tik ļoti traucē, uz ko kā atbildi saņēmu nākamo izgājienu ar visnotaļ pastulbu jautājumu – kur tad es to velosipēdu tagad likšot. Savādi, cilvēks mani padzen, bet tad interesējas, uz kurieni iešu. “Kāda jums daļa, kur es iešu,” pie sevis nodomāju, rijot kaklā iemetušos kamolu. Stāvēju tur kā sabārts bērns.

It kā ar visu dzirdēto jau nebūtu gana, sabojājot visu līdz galam, apsargs norādīja, ka velosipēds varot palikt, bet lai nākamreiz es padomājot, KĀDĀ VEIDĀ ŠURP IERODOS. Kā tad, noīrēšu karieti vai izsaukšu eskortu. Vīrietis aizgāja, bet es tikmēr iekšēji degu un šķīdu vienlaicīgi. Noņēmu ķēdi un izcēlu velosipēdu. Rijot kamolus vienu pēc otra, pabraucu Bioloģijas fakultātes virzienā. “Cerams, ka tur man neviens neprasīs studenta apliecību,” nodomāju un atstāju velosipēdu tukšajā velonovietnē. Punkts. Viss, par ko spēju domāt, ka man nākamreiz vajadzētu apdomāt nevis to, kā es nāku, bet uz kurieni nāku un vai tas ir tā vērts.

Te nu ir tas cilvēciskais faktors, bet cik citādi tas viss varēja izvērsties. Pārdevēja varēja dāvāt smaidu un novēlēt jauku dienu, tā vietā palika bez pastāvīgā pircēja. Apsargs varēja pieklājīgi paskaidrot, ka šī novietne paredzēta tikai darbiniekiem, bet viņš labprāt izdarīs izņēmumu un ļaus velo atstāt, taču tā vietā bojāja teātra tēlu manās acīs vēl vairāk. Tieši tik vienkārši. Tieši tik vienkārši, mazliet apvaldot savu varaskāri, mēs varam otra dienu padarīt labāku. Mēs varam pārraut to apli.

Lai silti!