Ja piektdien es ļāvos miegam, bet sestdien – kārdinājumam*, tad svētdien attaisnojuma neko nedarīt vairs nebija. Pavēlā pēcpusdienā pēc vienas tases kafijas tomēr saņēmos pieķerties kādai jaunajai idejai, kuru drīzāk varētu apzīmēt vienā teikumā – vai tik Tu no sevis neesi iedomājusies pārāk daudz. Biju, bet sapratu to tikai pēc trešā mēģinājuma. Eksperiments tika nolikts malā, jo dusmas par neizdošanos draudēja pārvērsties “sajūsmas” izvirdumā. Nu neko. Tur pat neviens nav vainīgs, tā vienkārši notiek. Tam nav izskaidrojuma. Ideja nedodas rokās, negulstas zem skalpeļa, ja tā precīzāk.
Nokrāmēju galdu, izčīkstējos, vainojot spēju zudumā pārlieku īsi nogrieztos matus un vēl puspasauli, lai gan zināms tak, tā gadās. Izmetusi loku caur virtuvi, tomēr atgriezos pie galda, lai nomainītu toņu gammu, izvilktu no lapiņu kaudzes vienu no rakstiem un lēnu garu pretim pusnaktij tomēr kaut ko uzdarinātu.
Šis nu ir piektais zilonis sērijā “Paspēt līdz pasaules galam”, un jāteic, ka tieši šī Indijas sērija man kļuvusi ārkārtīgi tuva un mīļa. Rindā gaida vēl viens indietis.. vismaz raksts ir gatavs, savukārt šis caur manas izbijušās studiju biedrenes rokām ceļos pie kādas jaunkundzes. Tik neparasti, kā mūsu ceļi atkal krustojušies, jo tak pagājis krietns laiks kopš akadēmijas finiša līdz šodienai.
Atļaušos citēt Valēriju: “Zini, es agrāk domāju, ka pasaule ir maza, bet tagad arvien pārliecinos, ka visi foršie cilvēki vienkārši dzīvo kaut kādā savā privātā foršo cilvēku dimensijā, tāpēc ik pa brīdim ‘saskrienas’.” Pie tā tad arī paliksim. Par foršajiem!
*vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir ļauties tam.
:) Ui, priekā!! Par tiem foršajiem ar savu dimensiju!! :)
ak vai, jau kopš svētdienas vakara gaidu to īpašo īpašo rakstu.. un še kā gadījies.
vēlu jaunu iedvesmu ! :)
kā Tu saki – TURI BURU !
Ai, dzenīt, es laikam par daudz biju sadomājusies.
Katru reizi gribas sevi pārspēt un ir tik grūti samierināties, ja tas neizdodas.
patiesībā tas nav tik traģiski. kamēr vien Tu meklēsi jaunas idejas, tādas spēsi arī atrast. šī neizdošanās ir tikai laika jautajums.. kas zina, kad zemapziņā parādīsies risinājums :)
Šodien uztapināju vēl vienu ideju. Uz papīra, protams, tātad tā pagaidām ir teorija, bet, manuprāt, labāka par iepriekšējo.
Kolosāls skaistums! Ļoti patīk krāsas…
Paldies, Gitu!
Kniii…. Kad var stāties rindā? Man sirds lūzt skatoties Tavas bildes! :((
Peļuk, Tu to varēji darīt jau vakardien, vienkārši es esmu bremze.
Ar šo ierakstu es oficiāli stājos rindā uz 1 fantastisku Indijas ziloni un ja var, arī uz tādu pašu auskaru pāri. :)
Gaidu ‘apstiprinājumu’, ka saņemts mans pasūtījums! :))
Apstiprinu Tavu būšanu rindā.
Eju cauri nelasītām ziņām e-pastā (šausmas, cik var sakrāties visa tā, ko ir vēlme izlasīt, bet nav bijis dators…) un uzgāju šo ierakstu, zini, Tavi darbi pārsteidz… Man pilnīgi pārgāja galvassāpes, apskatot šo rakstu/ziloni… Tā, kā māksla tomēr dziedē! :)