Paspēt līdz pasaules galam #9

Tas brīdis ir pienācis. Izslejoties taisni un lepojoties ar paveikto (atcerieties par to suni un viņa asti, kā arī par pieticību, kas ir vienīgā rota, ja citu nav), vēlos jums atrādīt devīto “Paspēt līdz pasaules galam” sērijas ziloni. Patiesībā, ja skaita precīzi, tad šis ir desmitais, bet, tā kā pa vidu bija “special edition” eksperiments, tad atļaušos numerāciju paturēt tādu, kāda tā ir.

Deviņi, manuprāt, ir viens varens skaitlis. Maģija. Tas ir varenāks par septiņi un pārspēj pat astotnieku ar visu savu bezgalību. Ja nemaldos, tad savulaik mūsu senčiem nebija vis septiņas dienas nedēļā, bet gan deviņas. Jau paklausoties vien, kā tas skan – deviņi! Liekas, ka tajā iekļauti gan velniņi, gan dieviņi.

Jā, un es atzīstos, šis ir mans mīļākais indietis, kuru esmu radījusi, lai gan būtībā visi mani ziloņi man mīļi. Katrs ar kaut ko savu, katrs tāds, kāds nu nācis no maniem pirkstu galiem un no krāsniņas. Ziniet, kāpēc viņi jūs tā silda? Jo, lai varētu kādu dienu pie jums nonākt, sākumā pusstunda jāsildās augstā temperatūrā. Tur tad ar arī tas siltums. Iedzimtais.

Man kādu dienu tika jautāts, cik tad ziloņbērns liels. Mazs. Knīpucītis. No dibuā līdz snuķim ir 4.5 cm, savukārt no muguriņas līdz kājām – 3 cm. Lai neliktos, ka tie auskari milzīgi, tad apgaismošu visus jūsu minējumus – 1.3 cm diametrā. Un nē, es nestrādāju ar lupu.

Lai silti un saulaini!

Jūsu sagurusī Kni

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Paspēt līdz pasaules galam #9”

  1. Es jau reiz vilku paralēli starp Tevi un kādu Tulas kalēju kurš blusai uzlika pakavu un izdāvāja to kādam no cariem.
    P.S. Šis man tīk ļoti, varbūt prasītos kādu vīrišķīgāku rotu… jo es taču esmu puisis :)

  2. ZIlonim foršākās ir aptamborētās sedziņas un zečītes, bet ierakstam foršākais – dibuā.
    Lamacīte Kni.

Leave a Reply to Tincii Cancel reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.