Pastkartes no brīvdienām

Pastkarte Nr.1
Sākumā tās it kā kautrējas. Slēpjas. Tikai tad, kad nedēļa sāk rietēt, izdzērušas gandrīz visu tām piešķirto ūdeni, tās savā nāvē kļūst visskaistākās. Tulpes, atpletušas ziedlapas, viegli savelkot tās krunkās, birdina ziedputekšņus.

Pastkarte Nr.2
Bildes nebūs, ir jāiztēlojas.
Bija vēl paagrs un lielajā skudru pūznī skudru nebija daudz. Neviens negrūstījās, nestūmās virsū, nebija rindu un viss lēnām modās. Uz sadrupinātā ledus bija izgūlušās vēl neredzētas zivis ar tikai ēdienu un restorānu apraktos lasītiem nosaukumiem, bet sakņu paviljonā pie kāda kunga vēl varēja dabūt kinzu. Pēc stundas vairs nevarētu. Tam visam pa vidu uzbeku maizes ceptuve un tai blakus ārkārtīgi apetelīgas kaltētās aprikozes.
– Klau, bet varbūt paņemam arī maizi? Tev jānogaršo.
Uzrunāju mammu, kura vēl mirkli šaubījās, tomēr piekrita knibināties ap tikko cepto un vēl silto non.
– Un tagad aiziesim palūgsim, lai mums nogriež pāris šķēles siera!
– Kurš tad Tev griezīs?
– Re, tur tajā smalkā siera stendā.
Tas ir tik apburoši, cik mana mamma kautrīgi izturas pret šādiem maniem izgājieniem. Veikliem, izlēmīgiem un tādiem, kur lielu piekrišanu nevajag.
Pie smalkā siera stenda izvēlos nelielu gabaliņu siera, no kura caur smiekliem, atrādot maizi, lūdzu nogriezt piecas šķēles siera. Nē, visu šķēlēt nedrīkst, citādi mēs apēdīsim visu.
Siera šķēle iegulst siltajā maizē kā plaukstās, kas to maigi apņem, un uzsāk ceļojumu pa garšas kārpiņām. Tā ir labi. Ļoti, ļoti.

Pastkarte Nr.3
– Sakiet, kas tas ir? Naktskrekls?
Viegli apjukusi un vienlaicīgi priecājoties par nenosakāmo apģērba gabalu, jautāju pārdevējai. Skaidrs, ka mūsdienās tā robeža ir šaura. Tās īsti pat nav. Kleita tā esot. Ja tā ir kleita, tad kāpēc es tai pat bez brillēm redzu cauri? Galu galā vienojamies, ka tālāk par dzīvokļa durvīm tajā iet nevajadzētu un, lai kas tas arī būtu, es to ņemu. Svētdienai. Manai kafijotajai svētdienai samtīgajā dīvānā ar grāmatu rokās.

Un kādas bija Tavas brīvdienas?