Tas, ka svētdienas ir manas mīļākās dienas, nav nekāds jaunums. Tas, ka tās ir lēnākas par citām, ne tik. Sēdēt slapjiem matiem, rīta kleitā, lēnām malkot kafiju un izlikties, ka pēc stundas nav norunāta tikšanās, svētdienā ir pat nomierinoši.
Svētdienām piestāv muzeji un izstādes, pavēlākas pusdienas, naivi sev iestāstot, ka tikt pie galdiņa četrpadsmitajā februārī ir pavisam viegli. Svētdienām piestāv pat apmācies laiks. Pat tas. Pelēks.
Pārdaugava vietām atgādinot mazu, mazliet noplukušu Itālijas pilsētiņu. Es nezinu, neesmu bijusi, bet fotografēt rimties tik un tā nevaru. Visas tās faktūras, krāsa – lobās nost kā saulē apdegusi āda.
Mazo ieliņu džungļi.
Deju imitējošs krēsls.
Ciemošanās svešos pagalmos, lai redzētu to otru pusi. To, kas tam pa vidu.
Bet vispār ir tā, ja labi ieskatās, tad tas viss ir pat ļoti krāsains. Viss atkarīgs no tā, kā gribas uz to raudzīties.
Un kur svētdien biji tu?
…un vasarā te var peldēt liepziedu smaržas viļņos kā pa ieziestu medu… un ceriņlaikā ir violēts kā sapnī… un cik apbrīnojami trausli izskatās aliču ziedu uz šo noplukušo krāsu fōna…
savukārt zelta rudens daļu sevis ievieso ne tikai Siguldā, bet arī Āgenskalnā…
mājas:) jau padsmit gadus
Sveika:)
Tu tik skaisti raksti, Tin! Un to var katru reizi tur sajust. Viena no skaistākajām Rīgas daļām, kurā gribas ne tikai viesoties, bet kādreiz arī dzīvot.