Kni virtuve

love yourself more

Pastkartes no ziemas

Agrā rīta stundā, kad vēl gaisma aust, būt pavasarī, un mazliet vēlāk ap brokastu laiku – ziemā. Tā mūsu mazā zeme mani nebeidz pārstēgt. Man patīk, kā tālumā esošie mākoņi spēj nospēlēt kalnus. Man patīk, kā no skursteņa nākošie dūmi pār ceļu spēj izvēdot tādu kā tiltu. Un man patīk tā iekšēji psihojošā sajūta, kas liek uz to visu noskatīties, jo nestājamies, jo citādi brokastu vietā varētu varbūt paspēt tikai uz pusdienām. Man patīk, ka 200 kilometru attālumā no Rīgas var būt ziema. Pat ja šobrīd jau izkususi.

Atvedu jums pastkartes.

Man patīk tās detaļas. Gan tie, kas laižas no Tempļa kalna ar ragutiņām, gan tas viens sakņupušais, kurš vilina laukā zivis.

Šī pastkarte tapusi, skatoties no pilssalas uz otru krastu, kurā no sētas puses redzams kultūras centrs, tālumā kurtuve, bet priekšplānā – laivu būdas, kurās alūksnieši glabā laivas. Vienojošais šajā pastkartē ir siltums. Gan tas, kas ieplūst mājās siltuma veidā, gan tas siltums, kuru nes kultūra un brīvā laika nodarbes. Ak, jā, man kā zvejnieka meitai neklājas zvejniekus par ķertajiem saukt. Mēs visi esam mazliet ķerti. Katram tikai savs.

Te ledus ar apstādinātu sniega piku salūtu. Varētu ilgi skatīties.

Ir tādas sarunas, kuras nevar nenoklausīties. Tās pašas lien ausīs, tās pašas pieskaras ausīm, kad ej garām. Te trīs jaunieši sēž un pīpo, bet viens atbildot uz telefonzvanu, mīļotajai saka, ka sēž stadionā. Sēž stadionā februārī. Piesnigušā. Un nesalst. Bet Rīga gaida pavasari.

Te vēl viens ledus. Taisās dalmācietī.

Tālāk divi jumti. Šķiet, pavasarim nākot, laikam svarīgi savējo vietā noturēt. Šiem diviem īpašā iezīme ir tās mazās detaļas. Vienam vējrādītājs ar gadaskaitli 1793, bet otram – TV antena. Nez, šāda vēl ko dod?

Bet tagad gan atpakaļ pavasarī un lai silti!
Kas vēl svarīgi, esiet veseli. Ja gadījies saaukstēties, veseļojieties!

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply