Pastkartes

Kad man bija padsmit, vietējā ciema avīzē nelielā slejā paziņoju, ka kādu dienu dzīvošu pie jūras. Kāda diena vēl nav pienākusi, bet man ir jūras ziloņi, proti, nevis man, bet būs kādam.
Varētu jau domāt, ka tos radījusi nejaušība, bet tā gluži nav. Nācās viņai palīdzēt. Ko tik Nejaušības labā neizdarīsi.

Published by

Kni

Love yourself more

11 thoughts on “Pastkartes”

  1. Šie mani apbūra. Tik vienkārši, bet tik ļoti plaši savā dvēselē! Vai zilonis ar kaiju uz gurna jau kādam taisās piederēt?

  2. UZMANĪBU, UZMANĪBU! Kni foršā asistente ir klāt ieviest skaidrību jūras lietā. Visi ziloņi ir aizņemti, tos dāvinās. Citējot virtuves saimnieci: “…man ir jūras ziloņi, proti, nevis man, bet būs kādam.”
    Var jau mēģināt pieteikties un tā, bet jūs jau saprotat, jēgas tam nebūs! :D
    Lai smuka diena! ;)

    1. :D Labi, kā meitenes nepaspēja sakauties pirms Tu uzrakstīji šo komentāru! :)

      Man jau šķiet, kā daudzi Kni lasītāji ieraugot ziloni nemaz nelasa tesktu, bet jau ceļ rociņu augstu, augstu gaisa… :)

      1. :D Vnk Kni taču pāris ierakstus augstāk uzrakstīja, kā uz doto mirkli viņai nav laika gatavot ziloņus, kuru īpašnieks noskaidrojās paceļot roku! :)

        Bet, tam, kā patīk tādejādi redz tikai to, ko vēlās redzēt es ticu ;)

  3. Ai, Kni, Tev kādreiz jāuztaisa šādi skaistuļi akcijai “kas pirmais ceļ roku, tam tiek”!
    Šie trīnīši ir īsti skaistuļi, noteikti piesaistīs nevienu vien skatienu.

  4. Mēnessmeitēn, man sāk liekties, ka Tev ir pilnīga taisnība, bet iespējams, tas tikai nozīmē to, ka ar ziloņiem viss ir kārtībā. Kad būs laiks un iespēja, saliks kopā kādu jūru un kādu kaiju vēlreiz.

Leave a Reply