Tik pierasts, ka citi pacietīgi saliek rokas klēpī, ik pa laikam zibinot acu skatu manā virzienā, atgādinot par sevi ar kādu vēstulīti un uzdodot jautājumu, cik tad tālu ir? Nav jau tā, ka šie jautājumi mani satrauktu, taču pārņem nelielas skumjas, jo iedvesma nav atnākusi, darba spars arī vazājas apkārt, bet tikmēr citi dēļ tā gaida.
Un ir tik labi, kad cilvēks prot gaidīt.
Tā pacietīgi un iejūtīgi.
Ar sapratni, taču tā, lai nav par daudz.
Arī es pacietīgi gaidīju bilžu rezultātu, kas tad sanācis no tās dienas, ka Marī Marī pārvaldniekam Pāvelam pagalmā kautrīgi teica: “ми балуемся” (Paldies, Aldi, par kirilictekstu, Murr par korekciju.)
Jaukā meitene Paula (jā, jā, arī viņa ir no Ziemeļpola) atsūtīja dažus iemūžinātos mirkļus.
Vienu bildi gan atļāvos nedaudz apcirpt. Tās sarkanās lūpas mani mazliet biedē. :D
Kā tagad moderni rakstīt:
Foto: Paula
Gaismotāja: priedesfauna
Stils: A.vo.tu
Uzpleči: priedesfauna
Inter.ekster.jērs: Avotu rezidence
Nu tad – foto loto virtuvē!
ми балуэмся
http://www.translit.ru
eleganti, īpaši sarkanie nadziņi :)
beidzooooott!!! skaistums!
P.S. балуемся….
Tā ar somām superīga bilde! Un ļoti eleganti zābaciņi ;)
HAhaaa
es tagad ari redzu pirmo reizi seit bildes
patiiiik:)
hihi, sasmējos par virtuves bildi – dažas citas laikam tad jums vispār rādīt nevarēs ;D
Bet prieks un smaids, darbojos tālāk!
Mums jau varēs rādīt, citiem varbūt ne :D
Caur pirkstiem skatīšos :D
Varees, varees, Paula.
es pieturos pie principa, ka modeliem ir jaredz sevi no malas sevis iepazisanas merkos ;))