Kni virtuve

love yourself more

Pēc kara visi gudri

Tas bija pietiekami sen, lai varētu teikt, ka tā nav taisnība, bet tā teikt nevajag. Taisnība bija un tobrīd karā visi ieroči bija labi, tomēr vislabākie bija vārdiskie. Kodēta informācija publicētos tekstos, kurus saprot vien vēl kāds un vēl pāris cilvēku nojauš zemtekstu, ir labākais veids, precizēsim, nežēlīgākais veids, kā izkauties, jo ziniet, zilumi pazūd ātrāk nekā tie vārdi, kas uzrakstīti, jo tie turpina durstīties ik reizi, kad atkal un atkal tos nākas izlasīt. Papildus tam vēl jāatrod atbalstītāju grupa, kas izvirzīto pamatdomu atbalstīs bez visa tā ieslēptā zemteksta, jo, grozi kā gribi, tēma aktuāla un cita sāpē daudzos gadījumos varam atrast arī savu sāpi.

Sakarā ar to, ka ar mani nerunāja, es atradu veidu kā izteikties, turklāt darīju to tik sulīgi, ka dažu brīdi pašai metās bail no tā, kāda varētu būt rezonanse. Ir kaut kāds brīdis, kad ieej garšā un rezonanses gaidīšana pat sagādā kaut kādu baudu, jo ar katru reizi, iepazīstot ienaidnieku, arvien labāk saproti, kas tieši jāsaka, lai trāpītu mērķī, turklāt, lai ne tikai trāpītu, bet arī caurdurtu mērķi.

Bet tagad par to, kas ir pēc kara.

Karš beidzies un, ik reizi vērojot citā vidē, citā situācijā ko līdzīgu, paliek tā jocīgi. Pat negribas pārmest tiem, kas to atkārto. Nē, vienīgā sajūta, kas tajā brīdī rodas, ir kauns. Lielāks vai mazāks, taču kauns. Kauns par sevi un par divu idiotu nespēju izrunāties. Viena idiota klusēšanu, kamēr otrs idiots vicina vārdu zobenus pret dzirnavām. Tie ir tie brīži, kad man tomēr gribētos, lai ļaudis atgrieztos pie tām rūtiņu kladēm, kurās slēpa savu sāpi un ar zobeniem vicinājās tur, bet zinu, zinu, neviena maita to rūtiņu kladi nelasīs. Tie ir tie brīži, kad man gribētos, lai cilvēki izrunājas savā starpā un nebojā viens otram dzīvi, aprakstot visus stabus ciemā un ieskrāpējot vēstījumus brīvdabas estrādes koka solos. Tie ir tie brīži…

Atvilktne: Kni.stāsts
  • melato saka:

    Jā, ir pazīstama šāda karošana, arī es biju tajā pusē, kas cenšas “trāpīt” nerunātājam. Jāatzīst, ka pēc ilgas ieroču vicināšanas, neatnāca ne gandarījums, ne kas tamlīdzīgs, bet tāda īsta skumja, ka viss, kas varēja atrisināties pavisam melodrāmisk skaisti, tikai izrunājoties, pārvērtās par sevis plosīšanu. Un, tiešām lepoties šajos stāstos nav ar ko…

    10/01/2012 at 08:35
    • Kni saka:

      Man gan tobrīd bija gandarījums. Nē, nopietni, bez liekuļošanas. Pat skumji nebija, jo es tā biju izdomājusi ārstēties. Baig bezkaunīgi, bet nu.. kam tas tobrīd interesēja. Kauna tobrīd nebija un pašiem rakstiem nebija ne vainas, kā jau teicu, aktuāli. Ja man kāds jautātu, vai es rīkotos citādāk, atbilde ir īsa – nē. Nevar rīkoties citādāk, jo tajā situācijā mans uzskats bija tāds, brieduma un saprāta pakāpe tāda. Kā mācēju, tā blēju. Bet, ja situācija būtu tagad? Nebūtu. Tagad līdz tam neaizietu. No pieredzes tomēr kaut kas ir iegūts un tas ir labi.

      Labāk ir runāt un izrunāt, lai citiem tā dēļ nav jācieš.

      10/01/2012 at 17:42
  • Si saka:

    Tā parasti notiek – viņi nerunā.. Es to sauktu par gļēvulību, bet katram jau tie iemesli var būt citi.. Reizēm klusums no pretējās puses ir pulka daiļrunīgāks par vārdiem. Un arsenāls, kādā veidā pateikt “es tevi nemīlu” ir neizmērojams – aizbildinājumi, tukši solījumi, pieminētā nerunāšana utt. Kkur lasīju, ka viņiem vieglāk būtu mesties zem 1000 galvu skrienošu ziloņu bara, nekā pateikt sāpinošu patiesību. Protams, mēdz būt arī izņēmumi..
    Teoriju zinu, bet prakse stingri pieklibo (godīgāk būtu teikt – klumburē uz vienas kājas)..
    Bet viss pāriet.. Nāks jauni kreņķi un vecie maizmirsīsies :)
    Un zini Kni, šodien veikšu to nabaga līķīšu kremēšanu.
    Grazie mille! (pati zini par ko..)

    10/01/2012 at 09:47
    • mo saka:

      Viss nav tik viennozīmīgi! Arī viņas nerunā, ir protams tādas, kas runā vairāk kā var uzklausīt, bet tās īstās nerunā… :(

      10/01/2012 at 10:59
      • Si saka:

        Tad man ir jautājums – kā viņas nerunā? Neatbild uz zīmītēm, neceļ telefonu, pāriet ielas otrā pusē utt. Vai arī Tu esi uzdevis konkrētu jautājumu (skaidru jautājumu, nevis caur puķēm), bet neesi saņēmis atbildi?

        10/01/2012 at 14:45
      • Kni saka:

        Te nav runa par viņām vai viņiem. Par cilvēku kā tādu. Mierīgi var nedalīt, jo es no sava skatu punkta un sava viedokļa.

        10/01/2012 at 17:49
  • Egitazz saka:

    No malas smieklīgs un nevajadzīgs, bet pašam karotājam tobrīd akūti nepieciešams karš. Jo palīdz izdzīvot dusmu, sāpi, aizvainojumu. Rakstot izlādējies un apmierinājumu tajā brīdī sniedz apziņa, ka varbūt varbūt adresāts to ir saņēmis, uztvēris un varbūt pat sapratis.
    Kaut gan visticamāk nav.

    10/01/2012 at 10:35
  • saka:

    mjā….pēc kara visi gudri …nuja…tikai kari mēdz būt tik dažādi! ..dažādi mērķi un līdzekļi izmantoti!mmmmm….katrs var runāt par savu karu,secinājumiem,ieguvumiem un zaudējumiem,bet kā par to runāt- abstrakti vai konkrēti ..uzņemoties atbildību par vārdiem vai nē….
    …kni,paldies,ka padalījies- es sajutu patiesumu Tavos vārdos.:)
    Veiksmi kaujās un cīņās ar sevi!:)

    10/01/2012 at 13:49
    • Kni saka:

      Sveika, Tī!
      Visu pirms – man domāt, Tu esi jauniņā virtuvē, tāpēc īpašie sveicieni un bonbongas pie tējas!

      10/01/2012 at 17:47
      • saka:

        …viesmīlīgā Kni, paldies par bonbongām-ir ņammīgi- tāda patīkama jaunā-nezināmā garša! mmmmmm ….cerīgi:)
        P.S ….nuja es te tā abstrakti izteicos…:P

        10/01/2012 at 22:29
  • Ilziite saka:

    Par kariņiem runājot – vēl vakar biju mazliet citādā ugunslīnijā – nedēļu garā kariņā pašai ar sevi.. :D Tik stulbā, kad jūties tik vainīga par to, kā pati sev iespējas sabojājusi, kad nožēlo sadarīto, jo saproti, ka esi sāpinājusi gan sevi, gan vēl kādu, un ka laiku pagriezt atpakaļ nevar un stulbākais, ka vienīgais uz, ko dusmoties, esi tu pati..

    Pirms gulētiešanas, kad savās domu kaujās saguru un sapratu, ka viss tāpat notiek tā, kā tam jābūt, nolēmu
    turpmāk domāt tikai labas domas (tas tiešām ir jāiemācās),
    piedot (arī sev),
    dzīvot tagadnē (visu laiku sev jāatgādina) un
    rūpēties, lai man apkārt viss skaisti un labi(kurš gan cits to vēl darīs?),
    jo kā gan savādāk es izpildīšu savu apņemšanos nākamajam dzīves periodam – kļūt par labāku un mīlošāku sievieti?

    Šodien tāds samulsis noskaņojums, bet sajūta ļoti laba..
    Lai mums visām/iem izdodas! ;)

    10/01/2012 at 15:57
  • Blūberijs saka:

    Drīkstu ienākt? Tik sen nebiju bijusi.
    :)
    Par kariņiem runājot, pats trakākais ir tas, ka jābūt tuviem lai sāktu karot. Sveši cilvēki karo citādāk. Esmu bijusi visās frontes pusēs, gan cirtusi pļaukas, gan tās saņēmusi. Manā dzīvē tas ir ceļš kā es atvados no cilvēkiem – ar karu. Un tās atvadas ir tādas, ka es viņus nekad neaizmirstu un viņi mani ar nē.

    11/01/2012 at 16:36
    • Kni saka:

      Es jau skatos! Glauni, ka esi tikusi līdz jaunajai virtuvei un glauni, ka atrādies.
      Patika man tas Tavs – Manā dzīvē tas ir ceļš kā es atvados no cilvēkiem – ar karu. Un tās atvadas ir tādas, ka es viņus nekad neaizmirstu un viņi mani ar nē. Tā pa īsto izklausījās un es ticu, ka tā arī ir.

      11/01/2012 at 20:15

Leave a Reply