Kni virtuve

love yourself more

Pēc septiņiem gadiem

Ieskrēju mājās pārvilkt sievišķīgāku štāti, paņemt acenes, biļetes un mammu. Ieradās no Ziemeļpola pusdienlaikā. Pirms teātra vēl pamanos viņu patincināt, kad tad īsti bija pēdējā reize, kad viņa bijusi teātrī. Atbilde sastāv no trīs burtiem un ir – sen, kas patiesībā nozīmē, ka ļoti.
Savukart man tās sajūtas pavisam citādākas. Jau otro vakaru pēc kārtas iet uz teātri nav nekāda joka lieta un piektdienas nogurums acīs atstājis pēdas. Steidzinu mammu, lai paspējam vēl pirms izrādes padzert kafiju un apklusināt rūcēju manā vēderā.

Mans nabaga Marats.
Kā jau pieminēju iepriekš, izrādi biju redzējusi pirms apmēram 7 gadiem. Tā bija pirmā izrāde, kuru noskatījos JRT, kā arī izrāde, ar kuru aizsākās sajūsma par Keišu. Ak, un tā kā toreiz izrādi apmeklēja arī mana akadēmijas lektore, tad nākamajā dienā saņēmu “atlaides” un piebildi, ka man vienīgajai drīkst nebūt izpildīta mājas darba.

Viņi ir trīs – Broka (Ļika), Keišs (Marats) un Daudziņš (Ļeoņidiks).
Šī triotne manās acīs ir kā zelta trio, kā viens no vaļiem, kas JRT piešķir īpašu gaisotni un smeķi. Arī pēc septiņiem gadiem, taču, šajā reizē sēžot ārkārtīgi tuvu, grūti acis pārliecināt, ka mani tik ļoti iemīļotie aktieri patiešām izrādē spēlē tīņus. Ļikai ir gandrīz 16, savukārt Maratam – gandrīz 18. Par Ļeoņidika vecumu man nav ne jausmas, taču domāju, ka viņš noteikti ierindojams tajā pašā vecuma kategorijā. Ļeņingradas blokādes laiks, II Pasaules karš, bads, aukstums un izmisums.
Ļika iemitinājusies viņasprāt pamestā dzīvoklī, kas patiesībā ir Marata bērnības māja. Mazinot aukstumu, krāsniņā nosvilinājusi teju vai visas mēbeles un fotogrāfijas, kuras izmantojusi iekuram. Smeldzīgs humors caurvij jauniešu dialogu, taču starpbrīdī mamma stāsta, ka pavisam nesen redzējusi dokumentālu raidījumu par blokādes laiku un tas viss nemaz ar nav smieklīgi. Zinu un piekrītu. Sāpju smiekli. Bada smiekli. Par vēsturi nerunāju, tā man ne tikai klibo, bet gan brauc invalīdu ratiņos. Nekad šo faktu neesmu noliegusi un viso to, kas skaisti prot sabīdīt kopā datumus ar notikumiem, priekšā noņemu cepuri.

Orģināldarbu lasījusi neesmu, tāpēc drīzāk koncentrējos uz lugu kā gleznu, baudot to, kā sajuktas krāsas, gaismēnu un to vēstījumu, ko pati bilde man sniedz.

Kur ir trīs, tur rodas saspīlējums.
Marats Ļiku mīl, bet nesaka, savukārt Ļeoņidiks gatavs to izrādīt ik uz soļa. Fakts gan ir tāds, ka viņš kā pienācējs (pusdzīvs un nosalis ieveļas dzīvoklī tad, kad Ļika jau paspējusi sapazīties ar Maratu) ir nokavējis. Viņa mīlas dzirkstele ir vairs tikai kā degmaisījums, kas rada Marata greizsirdības uzplaiksnījumus un Ļikas nesapratni, kāpēc Marats varētu pateikt, bet neteiks, ko patiesībā jūt. Trīs viņi nevar būt un kādam ir jādodas prom.

Pagaidām, kamēr esmu tik tālu, liekas, ka izteikties par šo darbu plašāk, man nemaz nav tiesību, jo zināšanas ir pārāk trūcīgas, savukārt to sajūtu kopumu jums jāiet sajust pašiem. Līdz šā gada decembrim vēl var paspēt, jo tieši tad lugu pārtrauks rādīt. (1997. gada septembrī tā piedzīvoja savu pirmizrādi un JRT tiek rādīta jau 14(!!!) gadus). Ja tomēr gribas pilnvērtīgu kritiku, tad var palasīt šeit. Es neuzdrošināsos. Tas viss man šķiet tik trausls un smeldzīgs, ka teju vai šķiet, ka pēc izrādes beigām tumsa zālē ir tieši tik ilgi, lai asaru varētu iebakstīt atpakaļ tur, no kurienes tā nākusi.

Ja labas lietas ir trīs, tad no visas sirds vēlētos būt pēdējā izrādē, lai asaru atkapaļ nebīdītu, bet gan ļautu tai noglāstīt vaigu.

P.S. Ļeoņidiks izrādes beigās, ejot prom un atkāpjoties par labu abu savu tuvāko cilvēku mīlestībai, saka spēcīgus vārdus: “Es aizeju, taču vēl kādu laiku šajās sienās būšu. Nesteidzieties vēl. Ļaujiet man aiziet.” Negribu uz neko norādīt, bet tas mūsdienās ir tas, ko daudzi cilvēki attiecības otram neļauj. Neļauj paspēt aiziet. Steidzas.

Atvilktne: Vakara čuksti
  • Mēnessmeitēns saka:

    Uh… Iekārdināji ar šo izrādi un es nekad neuzdrošinos lasīt kritiku. Tāpēc tā parasti tā ir subjektīva… Ceru, kā paspēšu noskatīties… :)

    12/02/2011 at 21:58
  • Dina Preisa saka:

    Klau, bet kuru no abām Tu ieteiktu MAN vairāk – Slaktiņa dievu vai šo, ja pieņemam, ka iešu kopā ar Janci?

    13/02/2011 at 03:16
    • Kni saka:

      Hmm… Slaktiņa dievā sākums jums liksies garlaicīgs, taču, ja būsiet pacietīgi – otrā daļa jūs “apbalvos”. Ja gribas ko smeldzīgāku, būt jāiet uz otru.
      Nevienu no izrādēm neiesakau skatīties tālāk par 16.to rindu. Vēlams tā sākot no 5.tās un līdz 12.tajai būtu ideāli.
      Slaktiņa dievā diviem aktieriem ar balss aparāta skaļumu ir problēmas.

      13/02/2011 at 08:58
    • Tincii saka:

      Es balsotu par Slaktiņa dievu. Nez kāpēc, bet slavenais Marats mani nepavilka. Tomēr domāju, ka pie vainas bija tas, ka biļetes dabūju tikai pēdējā rindā. Un tas, diemžēl, daudz ko ietekmē. Jebkurā gadījumā – JRT būt!

      13/02/2011 at 10:17
      • Kni saka:

        Jebkura izrāde, uz kuru JRT ir biļetes un šīs biļetes nosaka, ka vieta ir aiz 16.tās rindas, principā ir nebaudāma. Varu paskaidrot savu viedokli.
        Pirmkārt.
        Liela daļa visapmeklētāko izrāžu tiek rādītas lielajā zālē, lai to varētu noskatīties maksimāli liels skaits cilvēku, bet daudzām no tām piestāvētu un turklāt arī prasītos šaurākas telpas un mazāks publikas daudzums. To pašu “Maratu” pirmajā reizē skatījos mazājā zālē un kas tas bija par smeķi! Lai cik dīvaini neliktos, arī “Ziedonim un visumam” piestāvētu mazāka telpa, jo šīs abas izrādes ir ļoti intīmas. Vismaz manuprāt. Tas nav Tev Daudziņš, kurš viens pats var pierunāt lielo telpu (izrāde “Vectēvs”), lai kur arī Tu sēdētu, liksies, ka esi tuvu un dzīvo līdzi.

        Otrkārt.
        Varbūt man kaut kā nav paveicies ar to vienu reizi, taču man radies iespaids, ka uz beigām sēž cilvēki, kas uz teātri atnākuši ne tikai skatīties, bet arī tarkšķēt. Atnākuši, jo ir stilīgi nākt vai arī atnākuši, jo nožmiedzās ar vēl vienu piecīti, lai sēdu tuvāk un izjustu spēlēto labāk. Tas ir tā – nevarēju izlemt, uz kuru gribu, paķēru pa lēto abas, bet galu galā baudījuma nebūs ne no vienas.
        Tieši beigās sēž tie, kas izrādes laikā sūta sms vai arī telefonā čukst: es esmu teātrī.. nevaru runāt. Tad man rodas jautājums: kāda vella pēc vispār atvilkies?

        Treškārt.
        Ne visi aktieri ir apveltīti ar skaidru dikciju un pietiekami skaļu balsi, lai pašās beigās kas būtu dzirdams. Turklāt, kas man traucēja izrādē “Slaktiņa dievs”, bija fona mūzika. Nu ir tas skaņotājs simpātisks čalis, bet pardon, ne uz viņu atnācu skatīties un ne viņā klausīties. Pagriez to mūziku toni klusāk, jo Tavi biedri uz skatuves nespēj runāt skaļāk par fona mūziku, lai cik tā daiļa un labskanīga arī nebūtu.

        Galu galā ir mans ieteikums: labāk aiziet retāk (te gan jāstrādā ar sevi un jāizdara izvēle – ko redzētm, bet ko ne), samaksāt mazlietiņ vairāk un noskatīties kvalitatīvāk. JRT nav tā vieta, kur pēdējā rindā sēdēt.

        13/02/2011 at 12:58
  • gicha saka:

    Eh, izsauci man arī smeldzīgas, bet skaistas atmiņas par šo izrādi… šī izrādi arī man ir tik mīļa, ka labprāt dzīvotu tajā vēlreiz, jau ar citu – šīs dienas pieredzi un gadiem, kas plecos… un manā gadījumā bez raudāšanas neiztikt… :)

    13/02/2011 at 12:11
  • F.r. saka:

    Izrāde bija laba. Un par to, ka nevajag lēkāt pa zārku pirms klients tajā vēl nav lāgā atdzisis – tas tiesa.

    13/02/2011 at 23:14

Leave a Reply