Pensīšu padarīšana manā dzīvē vienmēr ieņēmusi īpašu vietu, kaut vai tādēļ vien, ka studiju un pēc studiju laikā pamanījos sešus gadus nodzīvot pie vecvecākiem, kuri, atšķirībā no tik ierastās sistēmas “vecvecāki dzīvo laukos”, man dzīvo Rīgā.
Pie naudas mašīnas.
Stāvēju rindā pie viena no Ziemeļpola pieciem bankomātiem, lai izvilinātu no tā kādu kriksi skaidrās naudas. Jā, rindā! Ziemeļpolā kādam vēl ir nauda un pavecāks kungs jau mirkli masēja bankomāta pogas. Cītīgi lasot visu, kas tur rakstīts, onkuls nesteidzās, lai gan aiz viņa bija 4 cilvēki, mani ieksaitot. Sirmā dāma, kas bija nākamā rindā aiz opja, pildīja atbalsta grupas funkcijas, kuras atvadu vārdi opim bija – paņem čeku!
Likās, ka nu viss ies ātrāk un kā pa diegu, jo sirmā dāma izskatījās krietni advancētāka par opi, bet ne… viņa uzsāka meditatīvu lūkošanos bankomāta ekrānā, turot karti cieši sažmiegtu plaukstā. Vienreiz noklepojos, taču sirmā dāma stāvēja gluži kā sastingusi un nepakustināja ne vaibstu. Nav ne jausmas, ko viņa tur lasīja un ko tieši centās sagaidīt, bet tās 3 meditācijas minūtes šķita kā vesela mūžība. Ņemot vērā, ka es tomēr steidzos un nepacietīgi dīdījos, grasījos kundzi kaut kādā veidā motivēt un tomēr uzdrošināties karti ievietot bankomātā, taču tieši šajā mirklī, kundze saņēmās izšķirošajam solim. Nopūtos, mirklis pacietības un pienāca arī mana kārta.
Pie ciema fotogrāfa.
Atvērusi ciema fotogrāfa bodes durvis, mazliet apstulbu. Stūra dīvānā sasēduši Ziemeļpola pensionāri – kaimiņš no manas ielas (Trafkina kungs), ciema mākslinieks (Kociņa kungs) un vēl kāds vīrs, kuru nepazinu, bet pietika, ka zināju jau tos divus. Kamēr runāju ar bildētāju, sirmie kungi apsprieda gan politikas, gan dzeltenās preses jautājumus, kā arī pat homoseksuāļu jautājumu Maskavā. Tīri vai jautri bija noklausīties, jo dzeltenajā presē vieni un tie paši klauni vien parādoties (garlaicīgi).. Maskavā seksuālajām minoritātēm neveicoties un vispār, nez kā ta tagad ar to valdību būs. Mirklī, kad bodē ienāca pats galvenais bildētājs, sasmējos, jo tagad nu esot visas frakcijas pārstāvētas – mākslinieki, sportisti, pensionāri :D
Trafkina kungs pasita padusē lielu papīra rulli un devās līmēt to pie kāda žoga. Mākslinieka kungs vēl tik pakaļ nosauca, ka labāk būtu ņemt klīsteri, jo tas cauri nesūkšoties.
Visa šī sirmo vīru pasēdēšana man atgādināja nesen izlasītos stāstus par Gūtenmorgenu, kur gandrīz katrs stāsts iesākas vienādi: “Gūtenmorgens sēdēja ar Kalniņu parkā uz soliņa un dzēra alu..” Tā arī šie kungi radīja sajūtu, ka kāds no viņiem ir prātvēders Gūtenmorgens, kāds Kalniņš un kāds Krūmiņš. Ar siltu sajūtu devos mājās.
neizlasot beigas, man ar` uzreiz prātā nāca Gūtenmorgens. :)
Gūtenmorgens bija labs ceļojuma biedrs, bet vispār, es pamanījos izskatīt, cik reizes stāsts iesākas ar teikumu par parkā sēdēšanu un alus dzeršanu. Varētu pat konkursu rīkot. :D ..tikai sākumā man jāuztaisa dāvaniņas iepriekšējā konkursa varoņiem.
es domāju tā kundze, lasīja visas tās reklāmas, kas parasti virpuļo bankomāta ekrānā :D
skaisti!!!
:) Manam tēvam šomēnes paliek 62 gadi! Zini, bija tik savādi… Sēžu, lasu grāmatu un te pēkšņi izdzirdu, atnāk sms. Nu, negaidīti, jo pēdējā laikā man gandrīz neviens neraksta un es lēnām pieeju pie telefona, paņemu to rokās, atveru sms mapīti un bolu acis. SMS no tēta! :) Lieki piebilst, kā tieši trīs gadus atpakaļ viņam uzdāvināja telefonu, un beidzot viņš iemācījās rakstīt īsziņas! :) Dažkārt pensīši ir forši… Sevišķi savējie, bet es nesmādēju arī svešus. No rītiem vienmēr plati sāku smaidīt, kad ieraugu otras ielas pusē pavecu Britu tantiņu saburzītā cepurē, kas man māj ar roku un pāri ielai ar smaidu sejā bļauj – “Good morning, sweety “! :)