Tajās reizēs, kad izdomāju ko jaunu, kaut kāda daļa no manis klusībā cer, ka pārāk daudzi ar šo ideju neaizrausies. Ne jau tāpēc, ka būtu žēl, bet gan tāpēc, lai ļoti neiesprūstu un censtos izdomāt ko jaunu. Tā nu es tās mežģīnes “aužu”. Un aužu. Vēl dažām idejas pietiks. Dažām.
Bet tagad gan – Persika.
Ziloņmeitene, kas dzima naktī no sestdienas un svētdienu pilnīga miera pavadīta. Krāsa mainās līdzi apgaismojumam. Var būt gan priecīgi oranža, gan vēsi oranžsārta. Īsta dāma.
Lai silti!
TĀ krāsa!! :)
Uii, cik garšīgi izskatās :)
Piekrītu iepriekšējiem komentāriem, krāsa izskatās īsti garda! Un pati zilone brīnumskaista!
Gitai varu vien tagad novēlēt, lai gardi skatieni!