Bija mazliet pēc pieciem, kad pamodos, lai aizietu tur, kur ķeizars kājām iet, un, paskatījusies pa logu, uz mirkli apstulbu. Lai arī saullēkts bija nokavēts, pie upes gar mežmalu celās garaiņi. Jā, tā it kā tā būtu milzīga tējas krūze, kura kūpēja, nolikta kādā vēsākā vietā.
Saģērbusies ātrāk kā jelkad, paņēmu fotoaparātu un biju jau pie krasta, lai noskatītos, kā migliņa tiecās saules virzienā pa spoguļgludo un rāmo ūdens virsmu. Tad es tā domāju, kas tas ir, ja aizej gulēt vienos, pamosties piecos, lai aizietu uz tualeti, taču logā tik ļoti pārsteidz skats, ka esi gatavs paņemt fotoaparātu un skriet laukā, lai pabildētu, lai gan patiesībā vari netraucēti gulēt. Miegs nevienā acī un pieci no rīta. Teiksiet, Mērfija likums? Nē, tas ir vecums. Vecums, kad mirklim un tā burvībai izsolē ir uzsista augstākā cena.
brīdis, kad elpa aizraujas….
man ari vecums – pieludzam te saullektu musu pasu majas rituala, kura pirmais punkts uzrapties uz jumta, saskaitit cik no minkam ir nolemusi sekot manam piemeram, izpildit vieglakas asanas un baudit, baudit, baudit – tikai sim rita stundam raksturito gaismu, smarzu un klusuma skanu :)
bildes debeskigas – gribas vel :)
Signe
Jāteic, ka vakardienas rīts mani tik ļoti spēja uzlādēt, ka lieliski jutos visu dienu. Kaut kas tajā pavisam noteikti ir.
Ak, Tu, laimīgā! :)