Kni virtuve

love yourself more

Piens Fest #4

Gluži kā daudzās vietās augusta pirmajā svētdienā pilsētu svētki iezīmē tādu kā pateicību vasarai, tā arī, manuprāt, Rīgā Piens Fest ir kā punktu salikšana uz G un galā sanāk – paldies!

Viena, no šo puiku mammām smaidot man teica: “Čau, Inga! Atceries, mēs kopā bijām Indijā!” Sasodīts, es skatos, atceros tādu faktu, ka satikām latviešus nakts melnumā.. autobusā, bet smaidīgo jauno sievieti neatceros. Pēc sejas ne. Vienojāmies, ka pie visa vainīga frizūras maiņa un daļēji arī mana atmiņa, kas brīžam ir caura kā siets.

Kamēr puikuļi vēl kaut ko perina un savā starpā runājas, lielie glāsta glāstekļus. Daudz un dikti.

Kad puikas izaug, viņi i runā, i “glāsta”.

Kulinārā daļa.

Vārdu apmaiņa par tēmu “Atvelciet sev paši elektrību!” Redziet, visi lielo strīdi vai nu par gāzi, vai par naftu, vai elektrību.

Pankūkas, nutella, svētdiena. Bērnība.

Muzikālā daļa.

Grupa, par kuru nezināju neko. Pilnīgi neko. Dažreiz, lai kaut kas patiktu, arī nekas nav jāzina, tikai jāklausās. Absolūts atraktivitātes iemiesojums. Grupa APMJ.

Pievērsiet uzmanību fuksītim.

Tos daiļos un stilīgos nobildēs visi, taču mani ļoti uzrunāja šis onka. Tieši tas Piena festam piešķir to labo garšu, ka sanāk kopā visdažādākās garšas.

Vai arī šis kungs, kurš laiski izgūlies zālē tā, it kā viņam piederētu viss pasaules laiks.

Steigas nav. Nemaz. Un katros svētkos pa kādai princesei.

Kamēr kādam svētki, tikmēr kādam citam darbs. No visiem fotogrādiem šis man patika vislabāk.

Es tik nodomāju, paldies Dievam, man vairs nav sešpadsmit, jo puiši no grupas Carnival Youth lauzīs daudzu meiteņu sirdis. Jā, jums nerādās, mazie Kauperpuikas vairs nav mazi.

Visādi citādi skanēja pat ļoti. Pat ļoti, ļoti. Un tas, ko biju dzirdējusi skanam no septītā stāva mēģinājuma telpas, kuru jaunie mēdz aizņemties no vecajiem, bija bijuši tikai tādi mazcitāti. Puikas izaugs un tur kaut kas būs. Noteikti būs!

Mūzikai pa vidu bija arī krietns žūksnis smieklu, par kuriem parūpējās Karaliskais improvizācijas teātris.

Teikšu tā, ka izdarīju to, ko nedaru nekad, proti, vienam no dalībniekiem piegāju klāt un teicu, ka man patiesi patika viņa sniegums. Patika viņa spontanitāte un spēja reaģēt uz citu dalībnieku teikto. Patika tas, ka vārdi bira paši un izklausījās tā, ka tieši tā tam arī jābūt. Cilvēkiem jāsaka labas lietas.

Paturpinot muzikālo daļu, uzdziedāja arī Andis Grīva. Foto no “krūmiem”.

Gan arī importa mākslinieki – grupa Easy M.

Un tad kaut kādā brīdī satumsa un uz skatuves (tak beidziet smīnēt) kāpa grupa, kura spēlē labi, bet solists cenšas. Centās ļoti un tas ir labi. The Sound Poets.

Pēc tam pienāk tas brīdis, kad vieni nolēkušies, nobļāvušies “atkārtot, atkārtot”, dodas mājās, kamēr citi spītīgi neiet prom un kaut ko gaida. Es taču teicu, ka mēs ticējām tām baumām, ka Mumiy Troll solists savā kaķiskajā balsī kaut ko akustiskās ģitāras pavadījumā ieņaudēs.. bet nekā. Mirdzēja gaismas, skanēja kas pavisam cits un no dūmu miglas iznira Instrumenti!

Mācība ir tāda, ka prieks ir lielāks tad, ja negaida. Sagaršoju mazuma piegaršu, lai gan visu dienu priecīgi ēsts un baudīts.

PALDIES!

  • Čurkstiņa saka:

    Ļoti forša fotoreportāža. Prieks, ka padalījies :)

    06/08/2013 at 23:40
  • Ģirts saka:

    nu a par Pikaso un BlondBlackBlonde neviena vārdiņa! :) Tikai uz tiem aizgāju, ļoti labi bija.

    07/08/2013 at 10:04
    • Kni saka:

      Nu, nav jau tā, ka es viņus klaji noignorēju. Pikaso bija Improvizācijas teātra laikā, man šķiet, savukārt BlondBlackBlond laikā.. vainīgs māju tuvums un pirmais sagurums, vēlās pusdienas :) Viss elementāri.

      07/08/2013 at 17:53

Leave a Reply