Iedomāsimies, ka tas ir sūnām noaudzis mūris, bet pa pašu maliņu vēl cenšas ziedēt. Mazliet, mazliet, pamājot atvadas vasarai. Kā sūnu paklājs mežmalā, dzērvenes sildot. Tā arī šis sūnu mūris, ziediņiem ziedot, sargās Maiju.
Zilonis aptaustīšanai, jo viegli raupjā virsmā tā vien prasās un klusi čukst: “Pieskaries man, pieskaries man…”
Vēl tikai viens ritāls ar satikšanos, pasaule sarausies mazāka un es zināšu, kas slēpjas ar segvārda m-ja. Burvīgi, man šķiet.
Pieskaries… pieskaries man
Published by
Pasaku zilonis
O! Viņš izskatās, it kā būtu izgriezts no Branlī muzeja sienas Parīzē..
(te ir viens sienas foto – http://www.draugiem.lv/gallery/?pid=127209797)
awww, kāds mīlīgs sūnu zilonītis! :)
Nē, tās nav sūnas! Tie ir džungļi no augšas bildēti – tumšāk zaļi, gaišāk zaļi koki, pakalni un starp tiem kā mikroskopiski pārrāvumi – upes un upītes.
mmmmmmm! :)
Bija prieks iepazīties, Maija! =)
īsts zilonis ir un paliek īsts zilonis, pamatīgāks kā domās iztēlotā trauslā miniatūra. līdz ar tumsu laimīgi nogādāts galamērķī, un pēc aptaustīšanas un apčubināšanas rūpīgi noguldīts ar samtu iztapsētā kārbiņā blakus manai velosipēdformas piespraudei.
īsta Kni ir un paliek īsta Kni. atšķirīga no virtuālās virtuves saimnieces, kurai, manuprāt, vajadzēja būt savus 1.80m garai ;)
paldies par zaļo toņu etīdēm, starp kurām uzstājīgi plaukst ziedi.
un bija prieks iepazīties!:)
Zilonis par lielu, Kni par mazu :D :D :D
:) tāda siena ir arī Madridē.. :) apstādīta ar puķēm no vienas vietas. Ne aizaugusi ar sūnām, bet aizaudzēta ar puķēm.. :) vesela siena..
Kāds skaistums..mmmmm
Izskatās, ka Kni ir atvērusies jauna elpa :)
katru dienu paskatos, lai gūtu iedvesmu un priecātos par skaistumu :)
Joprojām nesaprotu kā ko TĀDU iespējams uzknibināt.
Sūna krāsa iemūžināt pilnīgi perfekti.
Paldies!
Elīn, es nezinu, vai tā ir jauna elpa, bet man uz galda ir kaudze ar lapiņām, kur ir skice Indijas sērijas zilonim (pilnībā gatavs raksts), viens vēl ideju līmenī šai pašai sērijai, tad ir viens vēl trīsstūru atvasinājums, turklāt tam visam bonusā ir viena jocīga ideja, kuru man vēl nav ne jausmas, kā izpildīt, bet gara acīm redzu… gan jau rokas būs citās domās un būs par īsu. Ak, jā, vēl ir viena smieklīga ideja.. cik nu smieklīga, bet zināma jūsmotāju kategorija varētu būt sajūsmā, JA sanāks.. viens cilvēks ir par šo ideju pasmaidījis un atbalstījis, bet viens.. nosmējies gar zemi. Šodien bija kaut kāds ideju uzbrukums. Viss galds lapiņās.
Daini.. nu, vienīgais, ko varu Tev ieteikt ir nākt uz apmācību :D Tā teikt, iegādāties paraugdemonstrējumus un klūt par manu otro vīrieškārtas skolnieku, iemēģinot roku polimērkeramikā, jo nu.. nākt pasēdēt blakus, lai paskatītos, kā es strādāju, nevienam nav ļauts. Ļoti nepatīk, ja skatās uz pirkstiem.
heh, sen nebiju te ielūkojusies, un nu priekšā tik daudz smuku knibinājumu :) (cerams nav nekādu īpašu iebildumu par apzīmējumu “smuks” :D )
Kādi tad tur var būt iebildumi, biib? =)
es pēdējā laikā ļoti uzmanīgu uzvedos ar dažādiem izteikumiem – kas vienam šķiet nekas, citam tā ir lielākā traģēdija :D
Esmu tikai jūtīga pret vārdu “interesants” :D un tā pielietojumu, kad rodas divdomīgas situācijas, citādi jau tam nav nekādas vainas.
kaut ko tādu atceros manījusi. likšu aiz auss :D
….par sūnām! Sagribējās pastāstīt Tev par manu šīs dienas sūnu sajūtu :)
pirmkārt, zilonis tiešām ir piemīlīgs, bet šoreiz man vairāk patīk pats apraksts, iespējam no šī arī spētu izaugt krāsainā pasaka. Jā, joprojām uz to krājumu ceru, zini, arī ilutrācijas būs vajadzīgas.
otrkārt, šovakar atgriezos no sava Ziemeļpola. Pēdējā laikā es tur bieži nozūdu un bieži atgriežos Rīgā. Tikai šodien bija kaut kā savādāk. Agrāk, kad gāju skolā (vidusskolā Valmierā) un vasaras skaisti pavadīju laukos (tas mans Ziemeļpols) pie vecāsmammas (tās pašas, kas nejūsmo par Džilindžeru), vienmēr bija tāda mazliet kutinoša/saldi sērīga sajūta braukt atpakaļ uz Valmieru tajā nedēļas noglē, kad priekšā stāvēja 1.septembris. Bija tāda sajūta, ka kaut kas baigi foršais ir noslēdzies (vasara – mans simbols absolūtai laimei un iespējai būt man pašai par visiem 100%) un priekšā gaida nezināmi satraucošais (rudens – mans simbols darbiem un darbošanās, kad tai visā zaudēju to sajūtu, ka pa visiem 100% esmu es pati). Saproti, tas brauciens uz Valmieru bija svarīgākā robežšķirtne visa gada garumā un tā katru gadu. Ai nu to tā grūti izskaidrot – kad vienlaicīgi gribas smaidīt, bet līst arī asaras. Stāsts ir par to, ka nu jau padsmit gadus vairs nesēžu vidusskolas solā un augstskolā jau tās sajūtas savādākas un, ka reiz sajustās sajūtas zaudē savu aktualitāti un reizēm pat liekas, ka palikušas smieklīgas, vai vispār ir aizmirstas un tad notiek kaut kāds klikšķis – un ir atgūts kas ļoti foršs! Lūk, šodien šo sajūto noķēru garāmbraucot, pametot acis uz sārtu darstiņa jumtu, kas pieder no šķeltiem laukakmeņiem celtai mājai Gaujas krastā. Jumts no lietus bija samircis spīdīgs, bet no rudens sārtie dakstiņi – piesātināti brūni un tam pa virsu sūnas. Biezas, sulīgas un spilgtas sūnas! Tu nespēj iedomāties kas tās bija par sūnām – visu sūnu sūnas un tik zaļas. Un skatoties uz sūnām, šajā dažu sekunžu brīdī, es atkal sajutu to skaudro bērnības robežšķirtnes sajūtu! Episki – tagad sēžu un domāju, ka vajadzētu tam visam ļauties, bet dikti gribētos apsteigt notikumus un uzzināt kas sekos :))
Tu man ar to krājuma ideju kā ar cirvi visu laiku vicini..
Tikai nespiedz, bet man pat ir ideja, taču, vai tā tiks realizēta, nav zināms. Dažiem paveiksies. (baig iedomīgi skan.. dažiem)
Tu visu pareizi esi novērojusi! Un, ja vajag, es varu būt vēl uzmācīgāka par muša (man ir pierādījumi – daži nomocīti eksemplāri darba sakarā; nomocīti viņi gan kļuva pēc 4 mēnešu mērķtiecīga darba) :D
Bet runa ir par potenciālu, Tavējo!!! Un kaut ko tik skaistu ir netaisnīgi slēpt no pasaules :)
Es būšu tik iedomīga, ka sevi ieskaitīšu pie dažiem ;)
Ps. pamanīji, ka nocietos un nespiedzu :D :D :D