Ejot pa ielu, nekad neklausos mūziku. Man nepatīk. Nepatīk, pat ja tādējādi iešanu uz darbu vai uz tikšanos var pārvērst par paša iedomātās filmas epizodi*. Nepatīk. Tas viss šķiet tik lieks, jo, kas man patiesi patīk, ir dzirdēt apkārtnes skaņas, murdoņu, auto rūkoņu, sarunas, svešas sarunas, kas aizpeld garām kā fragments no komiksā zīmētu cilvēku mutēm laukā nākoši teksta burbuļi. Patīk. Un vēl man ļoti patīk lūkoties apkārt. Kadrēt pretimnācējus mazās fotogrāfijās, mazās pastkartēs. Man patīk domās stādināt mirkļus. Dažus no tiem ņemu līdzi. Piemēram, šo. Pamanīts pie operas, paņemts līdzi telefonā.
Tas pats tiltiņš, tikai otra puse. Zvaigžņotas debesis, vēl tikai Subača zīmētā cilvēciņa trūkst.
Skatoties uz šīm mazajām ainiņām, nākamā doma pēc sajūsmināšanās par dabas veikumu ir, kā gan lai to visu iedabū zilonī. Kā iedamot to mirkli, to sajūtu tajā mazajā lopiņā. Es mēģināju. Piecas pīles peld.
Kā redzams pirmajā foto, zilonis papildināts ar maziem pogauskariem.
Lai silti!
*Benji Knewman, vol 3. Go And Listen. 15.-17. lpp.
Es arī pārvietojot bez mūzikas, bet tas gan tāpēc, ka esmu bailīga, šķiet, ka nedaudz pietrūkst līdzsvara un pie katras dziesmas jāmaina ritms gan soļiem, gan elpošanai…
Ļoti, ļoti skaisti mirkļi!
Ja zilonītis meklē mājas, es ļoti labprāt pieteiktos tādas dot :)
Tavs pamatojums ir ļoti labi saprotams. Man šķiet, ja es klausītos mūziku, es kļūtu izklaidīga, un finālā tur sanāktu pat mazliet bīstami.
Bet Tev kā pirmajai komentētājai šajā gadā ir izdevies arī izcelt pirmo šī gada ziloni. Ar to arī apsveicu! Sazināmies.
Šis ir fenomenāli skaists.
Paldies, Daini!
ai Knī! fantastisks! ietvert izdevies ne pa jokam
Paldies, Līva! Šķiet, tas tāpēc, ka sadūšojos to sniegu uztaisīt.
un tās pīles ir tik pīlīgas arī. viss kopā:)
Kopš kāds komentētājs pie pīļu bildes (neatminu, šeit vai Instagramā) ieminējās, ka uz pirmo skatu putniņi atgādināja saulepuķu sēkliņas, es šīs bildes vienmēr uztveršu kā makro foto ar sēkliņām :D!
Bet! Neskatoties uz saulespuķu bērniņiem, zilonis padevies brīnumskaists, un, kā jau pati raksti, mazuliet atgādina arī to decembra “Subača zvaigžņu ziloni”.
Un vēl tā iedomājos, ka, ja es būtu taisījusi un domājusi, tad tos pogauskarus biš’ biš’ palielinātu izmēros, un uztaisītu pīlītes. Vienā ausī pīļu mammu otrā krāšņo tēviņu :).
Un vispār – ar šo jau jāiet uz Operu!
Paldies! Neticesi, bet tieši tādus pogauskarus arī biju uztaisījusi. Tad paskatījos, izlēmu, ka nav smuki un sapļeckāju visu kopā.
Tā vien gribas teikt angļu mēlē, ka “creative minds think alike” :).