Saka jau, ka, ja nav ko teikt, var rādīt kaķēņu bildes.
Nē, nebija tā, ka man nebūtu, ko teikt, bet uzrakstīt garāku zīmīti ar pirmo piegājienu, man nesanāktu viss, tāpēc aploksnē kāpa vesela kaķīšu oda meiteņu priekam un mazītiņa zīmīte, tādējādi izpildot lūgumu ar nosaukumu “Man, man, smukaploksni, man”.
Mans vājais punkts – T burti, bet es trenējos. Trenējos un gaidu, kad modernās kaligrāfijas dieviete man beidzot piegādās nopirkto grāmatu.
Mjau.
Neviens jau nezina, ka patiesībā bija divas aploksnes, no kurām viena jau ir ceļā, bet otra vēl murrā manā somā.
Lai silti. Silti un saulaini!
Kni ar asti ir dikti smuki!
Paldies! Tā izskatās slinkums rakstīt vārdu un uzvārdu. Traki gari. Traki.
starp citu, man paslīdēja kāja un esmu facebook, bet Tevi ne pēc viena vārda nevarēju atrast :)
Jā, es redzēju, ka Tu visam twitterim šo faktu darīji zināmu.
FB jau nekā nav, ko redzēt. Likās, ka tagad jau tur reti kurš reģistrējas, tikai dzēšas. Vai piereģistrējas, lai spiegotu.
jā, var teikt arī, lai spiegotu… :) jo tiešām esmu dažus pazaudējusi šai dzīves steigā :)
Jā, lidojošai Kni piestāv tā pūķa aste.
Paldies! Ko tik tas slinkums neizdara, pat asti ir gatavs uzaudzēt.
P.S. Šodien ieradās grāmata. Varēs trenēties.