Cik laiska bijusi vasara, tik darbīgs rudens. Tumšie rudens vakari darbojas kā burvju nūjiņa, kas visu saliek pa vietām, man vietu ierādot pie rakstāmgalda, kas attiecīgi ir mana darba vide. Kamēr nebija pieslēgta apkure, domāju, ka pavisam labu labā doma būtu salikt visu koferī un izīrēt kādu klusu un gaišu darba placi krietnu gabalu no pilsētas centra, lai, pateicoties slinkumam tuvoties centram, aktivizētos darba spars. Gluži kā agrāk, kad, lai nokļūtu līdz burzmai, bija jābrauc ar autobusu četrdesmit minūtes. Kā jau esmu iepriekš teikusi, cena un attālums ir lieliski šķēršļi, lai izlemtu, cik izvēlēto lietu vai vietu gribās. Dzīvojot drošā attālumā, savulaik kā piektdienas vakarā sāku darboties, tā vēlā svētdienas vakarā beidzu, vien tam visam pa vidu atrodot mirkli, lai nosnaustos.
Šis ir šonedēļas noslēdzošais darbs. Piparmētru zaļais ar kriksīti plūmju krāsas, ko kopā saliku sev. Katru svētdienu priecājos, ka tomēr saņemos padomāt arī par sevi, un, kā teica mana Māra – ja sieviete padomā par sevi, tad ir skaidrs, ka ar viņu viss joprojām ir kārtībā.
Lai jums burvīga un koša nedēļas nogale!
Sasodīti glīts!
Es arī šāda čupiņveida darinājumu sev gribēšu. Kādreiz. Mmm.
Lielisks!
mmm, skaistulis…
aha, jāpiekrīt – skaistumiņš :)
Jā, šitie bumbuļi arī ir kaut kas baigi labs!