Kni virtuve

love yourself more

Pirktā attieksme?

Šovakar izdomāju, ka man nepieciešams vienai kaklarotai vēl šo to ātri ātri uzplastikot, tāpēc tādu garu runu nebūs.

Pēc šodienas redzētā un dzirdētā man ir jautājums:
kāpēc cilvēki iedomājas, ka maksājot naudu par kādu pakalpojumu, kuru patiesībā viņiem vajag vairāk nekā tam, kas šo pakalpojumu pārdod, viņi pelnījuši izmeklētāku attieksmi pret sevi nekā tā attieksme, ar kādu viņi nāk pie (viņiem) tik ļoti nepieciešamā pakalpojuma sniedzēja?

Kāpēc mūsu valstī pēc piedzīvotās krīzes joprojām ir trekno gadu attieksme: esmu samaksājis, tā papīrs par izglītojošo pasākumu man pienākas pašsaprotami (es taču te (at)sēžu un “klausos”) un kā jūs uzdrošinieties man likt atbildēt uz testa jautājumiem? Es taču jau samaksāju! Ko tad vēl?!?

Ja Tincii šodien meklē atbildes uz jautājumu “kur palikusi paškritika”, tad man ir cits jautājums “kur pazudusi pieklājīga attieksme”?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Ilziite saka:

    Piedod, Kni, nesapratu.. :D
    Es laikam uz cita viļņa..

    20/12/2010 at 23:02
    • Kni saka:

      Da ko tur piedot.. man jau gribētos izstāstīt visu sīki, bet nevar… sanāks vēl sū.
      Īsāk sakot man kretinē cilvēku attieksme – es taču samaksāju, ko Tu no manis vēl gribi? Ā, man tas “gala produkts” vēl ar prātu jānopelna? Kā nepietiek tikai ar to, ka es samaksāju? Es taču maksāju un varu atļauties pret Tevi izturēties kā pret pēdējo sūdu, ne?

      20/12/2010 at 23:13
      • Ilziite saka:

        Mana pārliecība par to, ka mūsu sabiedrībā izzūd izpratne par jēdzienu – Cieņa – arvien nostiprinās. Kas laikam arī ir par tavu tēmu. Jo mani tiesām aizskar tas, ka cieņa ir jānopelna. It kā tie, kas nav izcēlušies ar karjerismu, iešanu pār līķiem un citu pazemošanu, būtu zemākas kategorijas.. It kā cilvēks (ja protams nav nodzēries un apzināti sevi novedis līdz līmenim – dzīvnieks) nebūtu cienījams tāpat vien. Jo var tak cienīt arī tādu, kas nepavisam nepatīk.. Bet reti vairs to redzu..

        21/12/2010 at 00:01
        • Kni saka:

          Atsevišķos gadījumos cieņa ir jānopelna, bet cieņu nepērk, tā ir mana pārliecība.
          Tik skumji bija noskatīties, kā 5 cilvēki cenšas, bet 50 citiem, kuru dēļ cenšas, uz to nospļauties, jo ir taču samaksāts.. eh. Vispār jau tas uz mani nemaz neattiecas, es tikai vēroju un jutu līdzi.

          21/12/2010 at 00:05
  • Mēnessmeitēns saka:

    Nu tas vērojams visur, piemēram pie manis darbā! Zvana klients un pret sekretāri izturas kā pret pēdējo sūdu, un tagad mums sekretāres nav, tāpēc uz telefona zvaniem atbild kolēģes. Bet tur ir apmērām tāda attieksme – nu ko Tu vari zināt, tu neko nejēdz, Tu tak esi sekretārīte… Tāda nu ir cilvēka daba, visu viņiem vajag zelta papīrīti ieliktu un ar sudraba bantīti apsietu!

    20/12/2010 at 23:25
    • Kni saka:

      Mums sekretāres arī nav un vēl tagad atceros, kā viens honkongofšornieks-piramīdu mahinators man uzkliedza: fuck you! :D Es vienkārši simtu septiņdesmit ceturto reizi mēģināju ieskaidrot, ka priekšniecībai neinteresē neviens no viņu piedāvājumiem, lai kas tas arī būtu. Laba sekretāre ir ugunsmūris, nevar pret sekretāri kā sū.

      ..bet jā, šoreiz par to nav stāsts.

      20/12/2010 at 23:29
      • Inī saka:

        ak jel :D riktīgi sasmējos par to F*** :D

        21/12/2010 at 10:06
  • rediiss saka:

    oj, man ar gala darbiem šūšanas kursos izgāja kolosāli. gan bišku savādāk, bet arī runa par savstarpēju cieņu. man kaukā likās, ka samaksājusi savu pašas pelnīto naudiņu, tad gribu pretīm nu daudz maz normālu produktu. nevis apdzērušos un haotisku pasniedzēju :( tur arī bija gala darbs. es tipa gāju priekš sevis mācīties un nekādi diplomi man nebija vajadzīgi. tomēr kādas problēmas – varu jau arī diplomdarbu uztaisīt. bet tie pasniedzējsievišķi sabojāja jebkādu prieku :( pēc tam saņēmos un gāju vēl vienos – piegrieztņu konstruēšanas – kursos. tur tā pati haotiskā pasniedzēja vislaik kritizēja, ko biju izdomājusi konstruēt. tad pati man sagādāja modeli, kas man galīgi negāja pie sirds. beigās, kad es akal ierados ar savu modeli un lūdzu padomu, kā to relaizēt, saņēmu atbildi, ka viņai tak vienalga, ko es taisu. a līdz nodošanai laika pavisam maz jau bija. tā es arī nozaspļāvos un nolēmu neko netaisīt un saudzēt nervus. abet baigi žēl, jo tā haotiskā tomēr ar baigo pieredzi un tā. biju sacerējusies sasmelties visko no viņas. bet nu nekā. tāpēc jāpiekrīt – dažreiz kaut kā pietrūkst mums cieņas vienam pret otru :(

    22/12/2010 at 14:18

Leave a Reply