Pirmais. Divi.

Tas brīdis, kad kāds tiek pie sava pirmā ziloņa, ir mazliet maģisks. Tas brīdis, kad pirmo reizi ir iespēja turēt saujā to, kas licies tik liels, bet patiesībā ir tik mazs, kur nu vēl, ja tie ir divi, kur viens ir vēl mazāks.

Viņa mācījās kopā ar manu brāli, kas savukārt nozīmē, ka Ziemeļpolā, un tas, ko pavisam spilgti atceros, ir viņas viļņainie mati. Tieši kā tās pīnītes, kur katrs posms ir kā vilnis, ja vien tās atpītu vaļā. Saņemot bildi, viņa teica: “Krāsa ideala un izmēri perfekti. Mani mīļākie.” Vēl dažas dienas un viņi jau ceļos, pirms tam apsolot sūtīt mazcelojuma foto ar ievērojamu objektu fonā. Gaidīšu. Tikmēr paskatieties uz tiem diviem.

Kad uzsākām sarunu par divziloņu piespraudes veidošanu, atceros, kā rakstīju, ka parasti šie tiek asociēti ar “grūtniecēm” kā dāvana ar tuvojošos pieaugumu. Ņemot vērā to, ka tas nebija mērķis, kāds varbūt pamanīs, kāds varbūt ne, bet mazzilonis ir lielāks nekā ierasts un simbolizē ziloņmeiteni, savukārt otrs zilonis – ziloņpuiku. Iesmejot, paciņā ieliku arī vienu “treniņziloni” – mazziloni, kuru izgriezu izmēģinājuma nolūkos. Skat, būšu vēl piebūrusi visu.

Lai silti un mīļi!