Tā diena, kad manā īpašumā nonāca piena putotājs un kafijas vārāmā kanniņa, savā ziņā pat bija vēsturiska. Pienu nedzēru jau gadiem, jo neprasījās. Tik vien, ja to iepilināja kaut kādā veidā, papildinot kādu ēdienu. Viss! Taču nu bija nepieciešamība atrast pienu, kuru savienot kopā maģiskajā dzērienā, kuru rotās stingras putas, kanēlis un brūnais cukurs.
Tas baltais ūdens ar nepilno procentu nederēja. Neputojas. Derēja viss, kas sākās no divi un uz augšu, taču zinot, ka tas, ko veikalā dēvēja par pienu, tā īsti nemaz ar tāds nebija. Pēc tā derīguma termiņa beigām tas neskāba, kļuva rūgts un smirdēja.
Par saprātīgu cenu sazīmēju vien divus, taču šiem savukārt bija tā īpatnība, ka, ja uz pudeles bija rakstīts, ka TĀ stunda sitīs 19. novembrī, tad likās, ka tieši pusnaktī, kad pelnrušķītes zaudē savas kurpes un karietes spēlē hellovīnos, piens kļuva skābs. Taču tam bija kāda ļoti laba īpašība – tas garšoja pēc piena, kas vēl svarīgāk, garšoja. Man, kas nedzēra pienu, garšoja šis baltais dzēriens ar saldeno garšu.
Straupes piena produktu stendā četrprocentīgo pienu noraidīju kā par treknu esam un turpināju pirkt liesāku, kā arī kādas zemnieku saimniecības pienu, kuram uz etiķetes nekādus jēdzīgus ciparus, kurus saprastu, sazīmēt nevarēju. Līdz šodienai nevarēju. Līdz tam brīdim, kurā pavisam citā veikalā ieraudzīju melnu uz balta – 4%. Tie paši četri procenti, kurus citur biju noraidījusi, bet te, nezinot un neko nenojaušot, atzinusi par labu esam. Punkts. Viss ir galvā. Arī tas, ko pirmajā mirklī noraidām, jo tā neklājas, jo tā nav ierasts.
Vai tad tāpēc es tagad pārtraukšu pirkt šo pienu pat tad, ja man tas garšo? Tikai to četru procentu dēļ? Nē. Jo visu to, kāpēc es to citā gadījumā būtu atraidījusi, es radīju savā galvā, nedodot iespēju tam man iegaršoties.
Lai silti!
līdz tik nopietnai piena meklēšanai vēl tālu, bet mans atklājums ir svaigi malta kafija. par gana labu atzīdama “šķīsteni”, malto kafiju iepazinu pirms nepilna gada. jau tas šķita daudz un retās reizes, kad gadās izvēlēties starp “šķīsteni” un neko, nu izvēlos otro.
tad nāca svaigi malta, aromatizēta kafija.. ak vai, cik tā ir garda! skaidrs, ka svētdienas pankūkām pievienosies smarža, daudz daudz īpašāka par ikdienā jūtamo!
Tā ir! Sakarā ar to, ka īpašā veidā kafiju gatavoju tikai brīvdienās, atļaujos sev nopirkt labāku. Sak, ja jau baudīt, tad baudīt, tāpēc Tevi ļoti labi saprotu. Pagaidām minu taku uz Kafku. Tā smarža! Mmmm…. Rudu apliecinās.
Man arī laikam nāksies pieteikties kafijotāju pulciņā! :) Šodien mani sacienāja ar gardu dabīgās kafijas krūzīti…
Jauks Tev stāsts par 4% :), bet man te nesen iegaršojās tāda neveselīga lieta – saldais krējums… Eh… To gan laikam drīks tik 1x gadā! ;)