Process un sajūtu trūkums

Pašķīru mazliet atpakaļ un secināju, ka jau reiz par šo esmu izteikusies, bet tā doma mani nelaiž vaļā.

Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk process. Lai ko es darītu, man lielākoties patīk pats tapšanas vai darīšanas process un rezultāts nostājas otrajā plānā. Jā, pat darinot ziloņus, pats mirklis, kamēr kaut kas top, ir aizraujošāks nekā tas, kad viss jau ir gatavs, taču tam brīdim, kad viss it kā ir gatavs, par laimi ir nākamais tapšanas process, kad viss nonāk līdz cilvēkam, kam šī lieta tiek. Visa pamatā ir process.

Tad es domāju, kāpēc man patīk pati darīšana un kāpēc tad, ja pats process, kurš bijis mokošs (gadās arī tā, turklāt, mokošs ne tajā labākajā nozīmē), galu galā man pat nedod gandarījumu, ka tas ir beidzies. Jau vairākas dienas meklēju atbildi uz jautājumu, kā tik jūtīgā cilvēkā var būt tik daudz vienaldzības? Vai sajūtas, kurām būtu jābūt, ir kaut kur ieslodzītas? Pat ja tā būtu, kā tās atbrīvot? Kā tām iznākt laukā, ja zinu, ka tādas ir?

Kā šo savilkt kopā? Pat pieņemot to, ka izbaudu procesu, man ļoti gribētos just arī nelielu gandarījumu, vai vismaz vēl kaut ko. Tas ir kā audzēt ābeles, bet beigās pat negribēt nogaršot ābolus. Man patiešām gribas sajust ābolu garšu, bet, kā to izdarīt, vēl nav izdevies atklāt. Tikmēr esmu procesā un vieglā cīņā ar sevi.

Lai silti un saulaini!