Kni virtuve

love yourself more

Process

Vairākus gadus atpakaļ katra iemigšana sākās ar tādu kā spēli par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Izspēlējusi situācijas, ietērpjot tās stāstos ar dekorācijām, dialogiem, laidos miegā. Šovakar nākot no pasākuma Spīķeros, aizdomājos par to, cik patiesībā labprāt studētu, vai arī atgrieztos skolā ar tagadējo zināšanu bagāžu. Varbūt es kļūdos, taču liekas, ka visa zināšanu uzkrāšana man veiktos daudz labāk un produktīvāk, jo ar to visu, kas man ir tagad, būtu daudz vieglāk gan uztvert, gan mācīties. Manī būtu lielāka vēlme ņemt, ko man dod.

Bet ir viens liels bet. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk process. Lai ko es darītu, man lielākoties patīk pats tapšanas vai darīšanas process un rezultāts nostājas otrajā plānā. Jā, pat darinot ziloņus, pats mirklis, kamēr kaut kas top, ir aizraujošāks nekā tas, kad viss jau ir gatavs, taču tam brīdim, kad viss it kā ir gatavs, par laimi ir nākamais tapšanas process, kad viss nonāk līdz cilvēkam, kam šī lieta tiek. Visa pamatā ir process. Kā iedomājos, ka man atkal no sevis būtu jāizmoka kāds rakstisks darbs uz n-tajām lappusēm, man nolaižas rokas. Tas nu ir tas brīdis, kad es sajūsmā noliecu galvu to priekšā, kas ar baudu to paveic līdz galam. Ne mokām, bet baudu.

Lai mierīgs miegs!

P.S. Esmu parāk satraukta un domīga šajās dienās.

Atvilktne: Kni.nieki
  • chupatinja saka:

    Skaisti un patiesi pateikts :)

    27/05/2011 at 01:06
  • Signe saka:

    pievienojos! skaisti! patiesi! un īpaši sajūsmīnājos par šo te daļu: “Ne mokām, bet baudu.”
    man ļoti līdzīgas pārdomas – šeit jau iepriekšējā kafijošanas reizē padalījos, ka domāju par mākslas zinātnes vai arhitektūras studiju uzsākšanu. bet ir tie paši “bet”… tieši ar šausmām iedomājos, ka būs taču studiju laikā jādara lietas, kuras man ne tik ļoti patīk (referāti), bet ir obligātas. arī te noteikti der vienkārši mainīt attieksmi – atrast kaut vienu lietu, kas aizrauj arī tajās, kas ir obligātas. zinu, grūti, bet ir vērts mēģināt.
    mans lielākais šķērslis arhitektūrai par sliktu gan ir tas, ka biju RFL humanitārajā klasē un līdz ar to no matemātikas nesaprotu galīgi neko, kur nu vēl fizika! tās abas esmu gan apguvusi vairāk runājoties ar zinātniekiem un sakot, lai, lūdzu, lūdzu runā ar mani tā it kā es būtu bērns :) tas vienmēr palīdz, bet kā jau teicu – zināšanas man ir ļoti vājas. ko darīt?

    šoreiz ar tēju, tajā pašā virtuvē ar draugu olīvkoku pie loga, protams, ir arī sarkana kastīte ar nagliņām uz galda (no vakardienas – vēl 3 palikušas),
    veiksmes S

    27/05/2011 at 05:35
    • Kni saka:

      Lai cik tas skumji neskanētu, mēs daudzas savas iespējas jau apcērtam vidusskolā. Es arī biju humanitārajā klasē un ķīmija man riebās. Es nezinu, vai man neprata paskaidrot, vai ieinteresēt, bet, kā es jau sākumā nepratu uzrakstīt nevienu vienādojumu, tā arī neprastu šodien, taču (tikai nesmejieties) paskatoties kaut vai dažus no šodienas seriāliem, to pašu CSI vai Bones, manī ir tāda interese par ķīmiju, fiziku. Tās liekas tik radošas.

      27/05/2011 at 06:56
      • Signe saka:

        pilnīgi piekrītu. nesmejos. arī skatos CSI un Bones un Dr.House un arī Castle un vēl arī Big Bang (tas kolosāls ironiskais humorins par 4draugiem zinātniekim). un radoša protams ir arī matemātika. vienīgi. eh. kā lai man līdz tai tikt. ķīmija bija vienu gadu – pilnīgi un galīgi nepatika, bet tur pie vainas bija skolotāji – piedošanu viņiem, bet nemācēja tie konkrētie divi izskaidrot. un tad man skolā bija kolosāls matemātikas skolotājs, kuru dēvējām par Tēvoci :) viņš mūs atkal sauca par “humanitārajām bremzēm” bet tas bija ironiski mīļi. es ļaunu prātu neturu. bez viņa atblasta vispār vsk nebūtu tikusi iekšā. turpinu kafijot, jo te vēl tikai 5:22am :)

        27/05/2011 at 07:18
  • melato saka:

    Cik pazīstamas pārdomas … sāku domu virpināt un kaut ko mācīties tā gribētos …. turpinu virpināt, oi nē tikai ne tos bezjēdzīgos, garos grāmatu un neta atgremojumus, ļoti nīdu un joprojām uzskatu par bezjēdzību visādus bakalaura darbus, prakses darbus, lai kā tie arī nesauktos. Nokauj velmi mācīties momentāli.

    27/05/2011 at 12:29
  • Mēnessmeitēns saka:

    es savukārt šo procesa mušu aizgaiņāju ar omām – studēšanai vajag naudu, bet man liekas naudas nav! :(

    27/05/2011 at 13:08
  • Zvejnieks saka:

    Ar smaidu par situāciju izspēlēšanu un optimālākā varianta piemeklēšanu, kad Dievs nolēmis piestrādāt par dīdžeju :)

    Visu cieņu tiem, kas spēj piespiest sevi apgūt garlaicīgas lietas vai arī prot sevi apmānīt, iestāstot cik tas viss ir aizraujoši. Man miegs uznāk jau tikai paskatoties uz matemātikas vienādojumiem :D

    Esmu domājis – nez kā būtu ja mācību grāmatas rakstītu gudrie kopā ar diletantiem? Varbūt tad izdotos piemeklēt to labāko no variantiem, kas mācīšanos padarītu vieglu un aizraujošu?

    27/05/2011 at 13:34
  • kukū saka:

    Hahā, gribējāt gan lai maģistra grādi tik viegli nāktu?
    „Kas rūdās grūtībās, top liels, tam sīkumi vairs neliek ciest!”

    27/05/2011 at 16:18
    • Kni saka:

      Ak, jel, cik tipisiki (latviski).. kā runa par izglītību un mācīšanos, tā uzreiz tiek piesaukti grādi… to apliecinošie papīri. Zini, es redzēju, kā daži no maniem draugiem pie tiem “grādiem” tika. Ja par atsēdēšanu dot tādu papīru, tad papīra pēc man tādu nevajag.

      Es gribētu baudīt zināšanu iegūšanas procesu, nevis domāt par papīru un grādu, jo dažam labam grādētam cilvēkam ir mazāk galvā kā citam vidusskolniekam.

      Turklāt uzksatu, ka ne visam ir jānāk caur sviedriem un asinīm, ka nevisam jārodas grūtībās un mokās. Lielus darbus var darīt arī viegli un ar baudu.

      27/05/2011 at 19:36
      • kukū saka:

        nu žēl, ka tavi draugi atsēdēja. es neatsēžu, mācos to, ko sen vēlējos, un tieši tāpēc šī topošā grāda vērtība manās acīs ir ļoti augsta. jā, man būs lepnums par šo diplomu un šiem diviem studiju gadiem, kas nenāca viegli, reizēm ar piepūli un piespiešanos, bet tu nu es esmu. ja viss būtu nācis tik viegli, un studiju programma būtu piedāvājusi tikai to, ko kā konfekti minūtes laikā varu sagremot, diez vai gandarījums būtu bijis tik liels.
        Savulaik raucu degunu, kad viens no maniem pasniedzējiem teica, ka mūsdienās jauniešiem tikai vajag, lai ir ‘interesanti’.
        Baudu var saņemt arī no ‘grūti’!

        27/05/2011 at 20:59
        • Kni saka:

          Man arī žēl, ka man ir bijuši tādi piemēri, bet citādi liekas, mums ir dažādas vārda “viegli” izpratnes. =) Bet Tu, malacis, mācies, bet zināšanām jābūt vērtībai, ne grādam. Grāds ir tikai papīrs.
          Profesoram nepiekrītu, jo tieši šī interesanti ļoti pietrūkst jau videnē un tieši tāpēc daudzi nemaz neatvēzējas augstskolai, jo interesi nogalina jau saknē. Mums ir tupa izglītības sistēma, jo dod sausu teoriju, nerada interesi un tam ir milzīga nozīme!!! (šausmas, es lieku trīs izsaukuma zīmes)

          27/05/2011 at 21:08
  • Zvejnieks saka:

    ”Apple” produkti, kas patīk gandrīz visiem, ir tik inovatīvi pateicoties uzstādījumam to radītājiem – domāšana ”out of the box”- paskatīties uz lietām citādi. Bet tieši to mūsu skolās nemāca. Iekal teorēmu un saņem atzīmi. Radošums lai paliek dzejniekiem un māksliniekiem.

    Par laimi ir cilvēki, kas gatavi ziedot savu darbu un laiku, lai kaut kas izglītības jomā mainītos arī uz labo pusi (www.intelektam.lv) , žēl vienīgi, ka šobrīd akcents tiek likts uz 18 – 22 gadīgajiem un viņu skolotājiem. Pārējiem jāpaciešas, vai varbūt tieši otrādi – jāsāk aktīvi līdzdarboties negaidot kad kāds beidzot uzaicinās. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/viesturs-dule-sociala-nevienlidziba-izglitiba-800-miljonu-konteksta.d?id=38644851

    27/05/2011 at 21:18
    • Ilziite saka:

      Ui, mani arī šie izglītības jautājumi baigi uzvelk.. Un ir baltā skaudība, ka jauniešiem “spīd”, bet tiem, kas tikko ārpus tās.. Ehh, tie ir superīgā paaudze, kas spēj un var visu izrakt, izcīnīt un atrast.. ;) Mums jau ir iekšā, tik ārā jālaiž!
      Tāpēc esmu iebridusi līdz degunam “neformālajā izglītībā” (tāda Latvijā ir un notiek) un strebju pilnām mutēm, ņemu ko dod, lai pēcāk būtu ar ko dalīties, un par līdzdarbošanos nopietni piedomāju..

      27/05/2011 at 21:36
  • Ilziite saka:

    :) Par procesu – es tikai pievienojos.. citreiz pat nav svarīgi, ar ko, kur un kad tas beigsies.. Bet lai ir prieks “pa ceļam”! Kā jau ;istai klejotajai piedienas.. :D
    Es gan jau labu laiku atpakaļ esmu sapratusi, ka bez mācībām mana dzīve nepaies ne brīdi. Ja ne universitāte (bez 5 min maģistra darbs, kas pamests.. Domājiet, ko gribat, kāpēc.. :P ), tad kursi (foto, aromterapija, spāņu valoda, un kas tik vēl ne, un ne jau nu es tagad fotogrāfe vai terapeite, bet interesanti taču!!) vai ceļojumu pieredze un neformālā izglītība, kas nodrošina izaugsmi nepārtrauktā procesā..
    Brīžiem aizdomājos vai tik nav tas mans nelaimīgais “nekad es sev neesmu pietiekami laba” sindroms, bet pagaidām neuztraucos, jo man patīk tas, kas notiek pa ceļam!
    Un grādus, tos vajag manam vectētiņam, mammai.. bet ja viņiem vajag, lai tak iet un iegūst (un iet jau ar, katram jau pa 3)!
    Es atļaujos būt bērnišķīgi vieglprātīga, labi zinot darba tirgus virtuvi un to, ka grādi tur kādu interesē vismazāk.. Tiešām.
    Un apzinos, ka var pienākt brīdis, kad domāšu savādāk.. bet tas būs cits brīdis.

    Priekā! Man vitamīnu tēja šinī ziema vasarā vakarā (vismaz manā dzīvoklī).. Brr..

    27/05/2011 at 21:28
    • kukū saka:

      Latvijā tiešām grādam, šķiet, ir otršķirīga nozīme, it īpaši ņemot vērā, cik ražīgas zemāku un augstāku grādu ražošanā ir visādas turības utt… Varbūt tieši to sauso teoriju dēļ jaunie grādiem bagātie speciālisti nekam neder? Kandidātu vairāk vērtē pēc darba pieredzes.
      Bet līdz ko vēlies sacensties starptautiskā līmenī, izglītības līmenim ir ļoti liela nozīme. Kaut vai visos neskaitāmajos ar ES saistītajos iestādījumos bez maģistra daudzās pozīcijās nav, ko meklēt.
      Es dzīvoju Nīderlandē, kur tavs diploms tiešā nozīme ietekmē tavu atalgojumu. Divi darbinieki, kas veic identiskus pienākumus var saņemt dažādas algas, jo vienam redz maģistrs, bet otram tikai bakalaurs. Man viens draugs 30 gadu vecumā ir iesprūdis sev ne tik tīkamā darbā, jo savulaik nepabeidza universitāti. Lai tiktu pie labāka, izaicinošāka darba, viņa gadījumā ir vajadzīgs tas diploms, bet ar šobrīdējo dzīvi skolas solā atgriezties ir grūti. Kā būt?

      27/05/2011 at 22:06
      • Ilziite saka:

        Man atbilde ir tikai viena – darīt, ko, kas patīk un tad, kad patīk jeb visam savs laiks!
        Pieņemu, ka es pie maģistra grāda varētu tikt kaut kad.. kad zināšu, kāpēc.. Bet neredzu iemeslu tam tagad, jo pašlaik tam ir tikai papīra vērtība. Un ,lai cik dīvaini nebūtu, esmu sapratusi, ka gribu palikt tepat LV.
        Iedomājos sevi kā biti, kas aplido pasauli gudrības ievācot (jo pasaules klaidone esmu bijusi un būšu), tomēr “strops” man ir šeit. Lai cik es arī negribētu būt pasaules vai Eiropas pilsone..
        Neesmu un viss. Varbūt – vēl neesmu..

        28/05/2011 at 00:07
      • Liene saka:

        Nedaudz uzcepa uzbrauciens Turībai! Gribētos gan zināt vai kukū kādreiz ir painteresējusies/-ies kas patiesībā šajā skolā notiek. Es, esmu šīs skolas absolvente un ar to lepojos. Salīdzināšanai, tadu kukū mutes aizbāšanai nolēmu maģistratūru mācīties LU. Tad nu no pieredzes un roku uz sirds liekot varu teikt, ka pēc Turības man LU bija garlaicīgi, t.i. nekā jauna izņemot projektu vadīšanu. Tas, ko LU māca maģ. Turībā jau viss bija iemācīts. Un kāda gan ir nozīme skolām, ja mācīties un arī nemācīties var jebkurā. Tāpēc nākamreiz, kukū, kad sagribas atgremo sazin kur un no kā sagrābātu vērtējumu, iesaku tomēr paklusēt.

        Bet par mācīšanos prieku, Kni, vismaz LU piedāvā klausīties atsevišķus kursus: http://www.lu.lv/gribustudet/tk/kursi-klausitajiem/ un diez vai kāds varēs piespiest Tevi rakstīt referātus. :)

        28/05/2011 at 18:24
        • Kni saka:

          Kuš kuš kuš, tas ir sen iegājies stereotips, kuru vēl joprojām var pavisam elementāri kopt. Tajos laikos, kad es sāku studēt, Turība tika uzskatīta par skolu, kurā mācīties iet tie, kuriem ir daudz naudas, bet nav zināšanu. Laiki ir gājuši un lietas ir mainījušās. LU nebūt nav tā labākā augstskola, vienkārši populārākā.
          Kad manas kursabiedrenes no Kultūras akadēmijas pārgāja uz LU maģistriem, arī viņām bija garlaicīgi, jo ļoti daudzas lietas jau bija paspējušas apgūt bakalaura programmas ietvaros.

          Tas, kāpēc es neaizgāju uz maģistriem, bija nauda. Man nebija tādas naudas, ko samaksāt un kredītu ņemt roka necēlās, turklāt iet tikai tāpēc, ka visi iet un ka tā ir jādara, arī negribējās, turklāt iet pastudēt studēšanas pēc.. tā ir pārāk dārga izklaide. Es nezināju, ko gribu un joprojām nezinu un tas mani ļoti nomoka, kad par to aizdomājos. Es priecājos par tiem, kas zina, bet es priecātos, ja viņi mani nenosodītu.

          Labprāt studētu vēl, tikai mani interesē viens jautājums – kurš finansēs manu dzīvi?

          28/05/2011 at 19:25
  • Signe saka:

    nu ko “process” turpinās – kafijas vietā šorīt melnā tāja metāla kanniņā un protams “nagliņas” blakus, bet šoreiz čiepju vīra M, jo manas G blondes beigušās (un labi, ka tā).
    turpinot interesanto tēmu par to – diploms ir vai nav vērtīgs? – pilnīgi piekrītu, ka vispārīgī lūkojoties šajā tēmā pareizākā prizma un šeit citāju Iziiti ir: “Man atbilde ir tikai viena – darīt, ko, kas patīk un tad, kad patīk jeb visam savs laiks!”
    tomēr – mana vakardienas tikšanās ar administrācijas pārstāvi/akadēmiķi pierādīja, ka CV ar atsaucēm uz pabeigtām studijām un diplomiem tomēr ir “zelta vērts”. Bet tas protams tikai tāpēc, ka ierodoties jaunā vietā Tavs CV vai nu skaisti izcakināts vai vienkārši pie kafijas izstāstīts ir tas galvenais elements, pēc kura vismaz sākotnēji Tevi vērtēs. tad nu – mana atbilde – ja par pasaules pilsoni domā un vēlies strādāt ārpus Latvijas, tomēr kāds diplomiņš kabatā nenāk par ļaunu :)
    un visiem tiem, kam šī tēma interesē tīri no prakstiskā viedoklļa, aicinu palasīt manu 2010.gada 24.feb. rakstu lv.lv, te iemetu linku: http://www.lv.lv/index.php?menu=doc&id=205664

    28/05/2011 at 06:41
  • Signe saka:

    Atbildot uz “kurš finansēs manu dzīvi?” lai cik tas jokaini nebūtu – brīdī, kad ir nospraustas vēlmes vai mērķis vai intereses, nauda (ne vienmēr daudz) mēdz šīm lietām sekot… nu par piemēru arī man nebija naudas maģistratūras studijām – vienīgais, ko zināju, ka nevēlos tās turpināt LU, no kurienes laimīgi biju tikusi vaļā ar bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās (iepriekš minēto iemeslu dēļ tur maģistrēties negribēju) un tad vienā jaukā dienā LU gaitenī vēl Saktas mājā, kur bāzējā social sciences ieraudzīju, ka notiek Francijas vēstniecības stipendiju konkurss un pieteicos un dabūju atblastu (labu atbalstu) gada mag studijām Parīzē :)
    ja ir vēlme kaut ko studēt noteikti iesaku – izpētīt visas bilaterālās valstu stipendijas – info par tām var dabūt IZM mājas lapā un protams arī valstu vēstniecību vai kultūras centru lapas. tas reāli nozīmē, ka nav kredīta nastas, bet ir vismaz gadu vai divus, kas finansē Tavu dzīvi. jā, ir konkursi un lieli īpaši uz British Council stipendijām un nu jau arī uz Centre culturelle, bet kas neriskē, pati zini :)))
    labi es metos atpakaļ pie pašreizējā pētījuma par starpdisciplināro zinātni – ja kādam ir vēlme to veikt kopā ar mani (bez atlīdzības gan) rakstiet uz smartbsolutions@live.com tēma ir interesanta un es labprāt padalīšos ar savu knowledge un palīdzīga roka vienmēr noder… :) savukārt kas gan var būt labāks par benevole work, ja tas ko dari ir ar prieku… un nauda ar laiku arī varētu rasties. tā, ka rakstiet droši!

    28/05/2011 at 21:07
    • Kni saka:

      Šī jau būs trešā reize, kad mēģinu atbildēt uz Tavu komentāru.
      Īsāk sakot, man jācīnās ar mērķiem, nevis naudu.. vismaz šobrīd.
      Otrkārt, man pēdējais laiks Tev uzrakstīt epastu.

      28/05/2011 at 22:29

Leave a Reply