Par visām varēm centos turēties tam pretī. Centos pārlieku neanalizēt, nezīmēt ainiņas un neizspēlēt to, kā varētu būt. Tik ļoti naktī vēl gribas gulēt, taču galu galā uz brīdi salūzu arī es. Salūzu tik ļoti, lai kaut kā nomierinātu satraukumu, nakts vidū skatījos seriālu, līdz miegs atkal bija klāt. Ja kāds sēj panikas sēklas, tad es esmu augsne, kura gribētu palikt neapsēta. Nav vērts teikt, kas man jājūt un kas jādara.
Ja kādam tomēr gribas paceļot pa “kā būtu, ja būtu” takām, iesaku noskatīties filmu “Une rencontre” ar Sofiju Morso galvenajā lomā. Filmu šobrīd rāda tajā skaistajā kinoteātrī. Pat ja filmai nav tas augstākais reitings, pat ja tā varbūt ir panaiva, taču mani sajūsmināja tieši tā sajūta, kad īsti nevar saprast, kas notiek patiesībā un kas ne. Varbūt patiks arī jums un šai vasarīgajai nedēļas nogalei piestāvēs pat ļoti – mazliet romantikas, mazliet saldsērīguma, mazliet franču garšas.
Lai stāsts nekad nebeigtos, to vienkārši nevajag sākt.
Bet visādi citādi darba nedēļai lēnām pielieku punktus un tā simboliski ar diviem maziem punktiņauskariem, kurus saņēma Rudu.
Lai viss nebūtu tik tumši, kā P.S. pievienošu arī Elīnas mazauskarus, kuri pieskaņojās zilonim.
Lai priecīgi, mīļi un silti!
Filma redzēta. Man patika, ka stāsts par pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem. Un man patīk šī kņudošā sajūta, kā būtu, ja būtu. Sapņu līmenī, kad gribas aizmukt un sajusties citādi.
Vai nav kādi brīvs auskaru piedāvājums?
Nebūs gan.
Jātaisa.