Tas nebija tā.
Nebija tā, ka man būtu radusies ideja, un tad ieradās putns.
Mēs satikāmies pavisam nejauši, tikai tā starp citu, tikai tā garām ejot, bet mēs satikāmies un tajā tikšanās brīdī skaidri zināju, kas notiks tālāk, vajadzēja tikai izlemt par sīkumiem un detaļām. Ja neskaita mazo satraukumu par to, ka galvā esošā bilde varētu būt spilgtāka par to, ko varēja izdarīt pirksti, tad viss bija skaidrs un mierīgi.
Kas vēl? Tā, kā man negribējās, ka putns lido tajā virzienā.. ziloņpēcpuses virzienā, šis ir viens no tiem retajiem ziloņiem, kurš skatās otru pusi. Ja nemaldos, tāds ir tikai vēl viens. Vai divi. Vairāk gan nav.
Un pilnai laimei vēl koķeti mazauskariņi.
Rezumē: zilonis un auskari ir pieejami un pie Tevis dosies par sešpadsmit delfīniem.
Lai silti!
Šito man, luuuudzu :)
Ļoti skaits…
Ehhh, nokavēju, es arī gribu:( Šis ir izdevies kā skaista glezna, kurā ilgi skatīties un iedvesmoties.
Kā jau paredzēju – ļoti, ļoti skaists! Kā mākslas darbs, ko apbrīnot! :)
Šis ir burvīgs un es atkal nokavēju.
Nav ne ko pielikt, ne atņemt. Ideāls visos aspektos.
Zilonis ceļo pie Tincii, bet visiem pārējiem – mīļš, mīļš paldies. Nē nu, Tincii arī paldies :) Mīļi jūs esat.