Kni virtuve

love yourself more

Redzēt vairāk

Intro.
Pārnākot mājās, vēru vaļā durvis un divi puriņi jau deva signālmjau. Ticu, ka šī sasveicināšanās Dilles gadījumā ir prieks, ka kāds beidzot ir mājās, taču Miksijai drīzāk aprēķins, jo beidzot ieradies kāds barotājs. :D Ja mājā ir divi kaķi, tad viens no viņiem noteikti būs mazliet “mauciņa” (saku pamazinājumā, lai neizklausās tik skarbi), jo mīļojas ar visiem, savukārt otra kaķa mīlestība ir jānopelna. Tad nu sanāk, ka Dille pati dod, bet Miksija – liek nopelnīt. Tā kā mazās banģitkas neko nav sagāzušas un virtuve arī neizskatās pēc karalauka (redz, meitenēm patīk spēlēt ķerenes un es neiebilstu, jo cilvēks kā tāds pats ir vainīgs. Viņš jau paņēma tos zvērus mājās, bet zvērs ir radīts brīvībai un grib skriet. Labi, ka te ir daudz vietas.), abām jaunkundzēm pasniedzu pa našķim – mazam krāsainam graudiņam, kas tā kā skaitās kaķu vitamīni vai kaut kas tāds. Lai kas tas būtu, kaķiem garšo.

Izrādās, ka madāmām ar to nav gana un viņas interesē čaukstošais maisiņš, kuru tieši tajā mirklī cenšos atvērt. “Maize, kaķi, tā ir maize,” nosaku strikti, bet kaķi nesaprot, tāpēc abām divām pie purneļiem tiek piebāzta maizes šķēle. Re, tagad tic. Deguna testam visi tic un kaķi itsevišķi. Tā kā nu visi ir tikuši pie ēdamā – es pie maizēm ar “Daugavas” svaigo sieru, bet kaķi pie saviem vitamīniem, varu pastāstīt par to, ko patiesībā gribēju stāstīt.

Cēliens.
19:00, JRT, “Vectēvs“.

Kad biju sīks meitēns, man ārkārtīgi patika teātris. Ja nemaldos, es pat pa kluso iestājos teātra pulciņā, taču mana karjera tajā bija gauži īsa. Kāpēc tā, vairs neatceros. Droši vien pie vainas bija fakts, ka pa kluso tur pieteicos. Tā nekas neatlika, kā par teātri jūsmot televīzijas priekšā un agrākos laikos teātra izrādes rādīja bieži. Tagad, starpcitu, arī rāda, taču ne tajā televizorā, kas ir man. Man ir tikai un vienīgi TV3. Lūk. Pat pēc multiplikāciju filmu noskatīšanās mēdzu saposties tieši tā, kā biju saskatījusies un tad kopā ar lellēm visu pasākumu izspēlēju vēlreiz, ceļot mājas no plastmasas klučiem, savelkot mugurā visus svārkus, cik nu man vien bija (tas, lai bruncis kuplāks) un teijāteris varēja iet vaļā.

Tagad esmu izaugusi. Vienīgā loma, ko savulaik nospēlēju skolas uzvedumā žetonu vakara laikā bija rūķis un vēl maza meitene, kas brīnās par saņemto sīciņo dāvaniņu. Kaut kas traki mazs tur bija, jo mans galvenais teksts skanēja: “Tik MAZIŅA?”.

Parasti, kad mēdzu iegādāties biļetes uz Jauno Rīgas teātri, vienmēr skatījos, vai ta’ Keišs izvēlētajā izrādē arī spēlēs? :D Redz, pie kā noved teātra mīla no pirmā acu skatiena. Līdz šim biju bijusi tikai tajās, kur Andris, bet šovakar tradīcija tika lauzta. Vilis Daudziņš nodeva tā pa uguņiem, ka vēl tagad iekšā siltums un viegls smaids uz lūpām. Es neatstāstīšu sižetu, jo par to var palasīt katrs, kā arī ticu, ka liela daļa no jums uz “Vectēvu” ir bijuši un papildus paskaidrojumi nav vajadzīgi, taču tā sajūta, ar kādu vienmēr iznāku no tieši šīs teātra mājas, ir neaprakstāma. Tāda viegla un pacilājoša.

Esmu arī domājusi par to, ka uz labām izrādēm ir jāiet divreiz. Tāpat kā ar labām filmām. Tās var skatīties atkal un atkal, līdz vienu dienu jau sāc citēt. Jā, zūd pārsteiguma mirklis, bet rodas sajūta, ko varētu raksturot kā dzīvošanu filmā vai arī izrādē, jo Tu jau gaidi tās īpašās epizodes. Tās epizodes, kurās atceries savu smaidu, taureņus vai citus kukaiņus vēderā un patiesībā jau Tu esi atnācis tieši pēc šīs sajūtas.

Vēl viens iemesls redzēt labu izrādi vēlreiz, ir iespēja atklāt tās nianses, kuras pirmajā reizē iespējams palaidi garām, jo ķēri vienu domu pēc otras. Kamēr centies atcerēties pirmo, jau nāk nākamā un sanāk, ka Tu tā tvarsties, bet nenoķer. Esi paķēris drusku no abām, bet ne līdz galam.

Vilis šovakar mācīja raudzīties no labās puses, no kreisās un arī no tās, kas pa vidu, un, kamēr iemācies raudzīties no visādiem skatu punktiem, paiet diezgan ilgs laiks, jo visticamākais, viens skatu punkts liekas tīkamāks, savukārt tas traucē objektīvi raudzīties no otra, kur nu vēl būt pa vidu un saskatīt abus.

P.S. Bet nu ir āķis lūpā.. nesaprotu, kāpēc es neņēmu arī tās biļetes uz Ziedoni un Visumu, lai gan iekšā kāds teica: ņem.. ņem.. ņem. Nepaņēmu.

P.S.2. Ja kādam gribas vēl par izrādi palasīties, tad te uzgāju viedokļus iekš politika.lv Pat Hanovam viedokli paprasījuši.. uh, cik man/mums grūti ar šo vīrieti akadēmijā gāja. Vien piebildīšu, ka manas sajūtas par izrādi sakrīt ar Silvijas Radzobes komentāru.

Foto: Gints Mālderis, flickr.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • rudu saka:

    es ar` tagad kožu pirkstos, ka nenorezervēju biļetes uz Ziedoni un Visumu. tagad viss izpārdots. :(

    01/05/2010 at 10:49
    • Kni saka:

      Domāju, ka nav pamata skumt. To izrādi vēl ilgi rādīs.
      Manu nabaga Maratu taču rādīja pat vairākus gadus!

      01/05/2010 at 11:29
      • Tincii saka:

        Maratu rādīja nevis “vairākus gadus”, bet veselus 10 gadus! Un es tikai pēc šiem 10 gadiem beidzot noskatījos. Tā ka labi vien bija, ka rādīja.

        01/05/2010 at 14:46
  • si saka:

    Ziedonis un Visums pilnīgi noteikti ir jāredz! vēl tagad tirpiņas skrien atceroties Ziedoni/Znotiņu. es viņam noticēju 100%
    un ar to domu ķeršanu man iet stipri līdzīgi ;)

    01/05/2010 at 15:57
  • inka saka:

    Man arī labu izrādi parasti kārojas 2-reiz noskatīties. Vairāk gan ‘zīmuļapsvērumu’ dēļ :) Jo vienmēr ir žēl, ka atkal sakautrējos nopirkt ziedus. Jo tie, kuri parasti sadūšojas puķes nest, nes ne tiem, kuriem gribētu es. Patika ‘Vectēvs’. Bet visu savu mūžu esmu bijusi tāda nekritiskā JRT fane – lai rādītu ko rādīdami, viss patīk (vairāk vai mazāk).

    01/05/2010 at 22:14
    • Kni saka:

      Sākumā, kad izlasīju par to zīmuļapsvērumu, domāju, ka vēlies doties turp ar zīmuli un blociņu, lai veiktu pierakstus.
      Kad Daudziņam pavecāka kundze sniedza ziedus, viņa kaut ko makten ilgi stāstīja. Man jau kā ziņkārībai dikti interesēja, ko tantuks saka, jo Daudziņš izskatījās tāds apgarots. =)

      01/05/2010 at 22:43

Leave a Reply