No rīta, kad debesu malu rotā rozīga svītra, kad gaiss ir viegli dzestrs un kaut kur pār māju jumtiem aust saule, es atceros Indiju. Nopietni. Pat nevaru izskaidrot kāpēc, taču skatos uz tiem tornīšiem un liekas, ka, vismaz skatoties uz debesīm, esmu Mumbajā. Vēl tikai kādu vārnu baru, kas no zemes uzlasa nesaslaucītos mēslus, ēdiena paliekas, dīvainu aromātu sajaukumu, mazliet siltuma (saglabājot rīta dzestrumu) un Indija kas Indija. Tāda ir mana rīta fantāzija, ejot vai nu pa Barona vai Tērbatas ielu un vienmēr palūkojoties pa kreisi tā jumtu virzienā.
Zilonis protams atkal nejaušības apdvests un katru reizi, kad veidojot rakstu, paliek pārpalikumi, arvien negribīgāk tos pavisam vienkārši samīcu kopā viendabīgā masā. Tā gribas skatīties, kas notiks izrullējot samīcīto masu atkal un atkal. Katru reizi tur zīmējas pavisam cits zīmējums, kurš uzdzen kādas atmiņas vai rada stāstu.
Šis bez šaubām ir rīta zilonis. Tāds ar rozā debesi, rasu zālē un ar domām par pusdienlaiku, kad saldajā tiks pasniegta debesmannā ar pienu.
Man šis zilonis atgādina kosmosu. Kādu tālu zvaigznāju vai kaut ko tādu.
Kad tikko sāka veidoties tas zīmējums, likās, ka kāds tā smalki ar zīmuļiem padraiskojies. Atgādināja bērnības blēņas, kad lielā daļā grāmatu tika salikti autogrāfi.