Pamosties agrāk un apsteigt vienīgi sevi.
Likās, tur neviens tik agri vēl no mājas laukā neiet. Kļūdījos. Un kā vēl iet! Sirmdāmas un sirmvīri jau pabijuši maiznīcā, nopirkuši loterijas biļeti kioskā un nododas brokastīm piemājas kafejnīcā.
Tikmēr pludmalē vīri savāc piemētātās drazas, kāds skraidina savu suni, skrien pats, bet kāds tāpat kā es sēž jūras krastā un vēro putnus, ūdeni, kuģus un lidmašīnas. Tik daudz, ko redzēt. Tik daudz un mierīgi.
Kaija mielojas ar oļiem. Sākumā likās, ka pārskatījos, bet ne.
Kamēr kāds mielojas, kāds cits skrien.
Jau dienā, kad tiku brīvsolī bez “pavadījuma”, skatījos un priecājos, cik brīnišķīga vieta tā Barselonetas pludmale. Cik lieliski apstākļi tam, lai skrietu, brauktu ar velo, vingrotu, darbotos. Tad es sev pāris reizes sameloju, ka, ja es te dzīvotu, es jau nu gan.. to visu darītu. Gan jau tikpat bieži, cik biju pie jūras, kad dzīvoju Daugavgrīvā.
Pie jūras biju gandrīz katru rītu, arī tajā, kad likās, ka pēc divām intensīvas staigāšanas dienām esmu apslimusi. Gāju gar pašu krastu un domāju, tālumā nostājies kaut kāds bariņš. Pagāni. Bojā man kadru. Vēlāk izrādījās, ka kadru bojāju es. Pienāca kāds glīts spānis un kaut ko nobēra savā valodā. Blisināju acis un lūdzu, lai visu atkārto angliski. Reklāmu viņi filmējot. Nē nu sākas, kadru jūs man bojājat. Pf.
Tikmēr citā pludmales posmā kaija jautā balodim: “Un kas jauns jūsu partijā?”
Kā jau iepriekš minēju, spāņiem ir interesanta izpratne par to, cik aizliegtais ir aizliegts, cik atļautais ir atļauts. Mols Barselonetas pludmalē. Pirms tā rakstīts, ka virsū iet it kā nedrīkst un pīckot arī ne, bet, kā zināms no stāsta par vešiņu, kopā drošāk.
Un zivis arī ir. Maziņas.
Uz šodienas stāsta atvadīšos ar diviem foto. Divas nodarbes, kuras man vēl jāizdara, kad nākamreiz būšu tur – izbrauciens rīta agrumā ar sup un brauciens ar gaisa tramvaju uz Montjuïc kalnu.
Lai brīnišķīga nedēļa!
Man ar Barselonu tā dīvaini. Visi saka, ka tur ir kas tāds….TĀDS, kas ir wow. Visas bildes, ko esmu redzējusi, ir smukas, bet atklāti sakot nepietiekami, lai mani uz turieni aizvilinātu. Izskatīju un izlasīju visu Tavu piedzīvojumu. Vēlreiz aprunājos ar savu mīļo cilvēku, kas arī ir bijis tur, un laikam nolēmu galīgi – būs jābrauc! Paldies galvenokārt Taviem aprakstiem :) manā gadījumā tie ir vispārliecinošākie.
Ak, tā! Nu krāšņi, un ļoti priecājos, ka jūs tomēr izlēmāt tā. Noteikti vajag dot šai pilsētai iespēju, tiesa gan, savus stāstus vēl neesmu pabeigusi. Mazliet saguriens, mazliet slinkums. Vakardienas asistēšana māksliniecei Rudu LMA ikgadējās skatēs ir darījusi savu. Pilnīgi beigc.
Līmēji planšetes?! :D …jā, studēšana LMA ir visas ‘ğimenes’ bizness.
Es atkal beigc no dārziņa tikko, mums bērniem jāšuj Z-svētku dāvanas, tad nu mammas raujas pa slepeno rūķu darbnīcu. Šausmīgi mīļi, bet nogurdinoši….
Nea, stiprinājām gobelēnus, līmējām pie sienas pašportretu skices, taisījām instalāciju “Spriedze”. Darba pilnas rokas bija, bet duetā ir vieglāk un ātrāk. Tad var iespēt kaut ko mājās vēl kaut ko sastrādāt.
Liene – rūķis ar adatu. Ticu, ka mīļi. Sveicini Žozi. Kad šis ārprāts (Ziemīši) būs galā, janvārī iesim tējot, vai arī izpētīt atjaunoto muzeju.
Gan tējot, gan uz muzeju! Labrīt un paldies par sveicieniem :)
Ā un jā, mēs šodien uz sapņu taku!
Tas ir UPI :P