Tajā laikā, kad visapkārt tiek skandināts, cik un kurp cilvēki aizbrauc, man bija līdz kaklam to visu klausīties. Kārtējo reizi, kad kāds darbā atnāca ar paziņojumu, ka tagad arī Vācijas tirgus tiks atvērts un ka nu tik būs un nākamais vilnis plūdīs prom, es vairs neizturēju. Pirmkārt jau neizturēju tāpēc, ka man nepatīk, ja par kādu vietu vai valsti un tās specifiku izsakās tie, kuri labākajā gadījumā tur bijuši iepirkties vai spriež pēc skaļo ziņu portālā izlasītā. Labi, arī es neesmu Vācijas darba tirgus speciāliste, taču valstī, kuras valoda nav tā populārākā (un nav runa par Āgenskalna valsts ģimnāziju, LU vai LKA, kur mācījos arī es), kuru cenšas mācīties (būsim atklāti, angļu vienmēr ies pa priekšu), manuprāt, tādam iebraucējam, ja vēl viņš ir bez kādas kvalifikācijas, ir visai grūti.
Tā visa šī runāšana man bija līdz brošai (līdz zilonim), nolēmu pastāstīt par tiem cilvēkiem, kas nevis brauc prom, bet gan brauc atpakaļ. Varbūt kāds viņus sauks par trakajiem, jo esmu dzirdējusi tekstus par to, ka šeit ir bedre un, ja jau man būtu iespēja, es šurp atpakaļ nebrauktu.
Runā viesi. Toms un Emīlija.
Brauc ar vilcienu, skaties uz sarkanām lapām un bērzu baltajiem stumbriem, un visā taja krāsu un toņu kombinācija ir kas tāds, ko nekur citur nevari ieraudzīt, tik ļoti trāpa pa stīgam, ka vajag apraudāties.
Emīlijas spēks ir pirkstos, ne vārdos, tāpēc vairāk šajā stāstā ļaušu izteikties Tomam.
Ārpus Latvijas biju četrus gadus, laiku pa laikam atlidojot šurp paviesoties. Šos četrus gadus es pavadīju Īrijas kreisajā krastā, Galvejā (Galway)strādājot DERI institūtā par izpētes asistentu. Četri gadi ir tik daudz, lai paspētu atrast kopīgo un atšķirīgo starp “citur” (Īrija) un “tur” (Latvija), iemācīties jaunu vidi un klimatu, iegaumētu vienas pilsētas visas mazās ieliņas, līkumus un pagriezienus, izveidot sarakstu ar lietām, kuras pietrūkst un bez kurām varētu arī iztikt, kā arī saprast, cik ļoti mēs visi (latvieši un nelatvieši) tomēr esam līdzīgi.
Runājot par sarakstiem – rindas augšpusē ierindojas draugi un valoda, kurā māki izteikties arī pēc sešiem aliem. Mantiski, visu var iegādāties Austrumeiropas veikaliņos (un tādi šķiet ir visur). Un tagad pēc četriem gadiem, runājot par sarakstiem, kas pietrūkst šeit – saraksts garumā šķiet ir tāds pats, un augšgalā atkal draugi. Vienīgā atšķirība – ko ieraugi, kad atver durvis un cik tāls ceļš ejams, lai satiktu kādu, ar kuru labprāt parunātos.
Latvijā patīk Taka, Mīts, Bonēra un citas mazās kafejnīcas, kuras saradušās pavisam nesen, kā arī dažas no vecajām, kuras vēl izdzīvojušas.
Patīk gandrīz vai izsmejoši smaidīt sejā saskābušām sejām un redzēt tās dažkārt uzplaukstam. Patīk izcelties ar krāsām tik ļoti monotoni ģērbtajā pūlī. Patīk Ziemeļeiropas uzņēmēju nodrošinātā pārtika. Patīk skatīties uz ar pārkrāsotām acīm, košļājamo gumiju košļājošām, dolče un gabana valkājošām, klūpošām meitenēm augstpapēžu kurpēs. Ne tāpēc, ka varētu būtu skaistas, ja tik ļoti nešķobītos, vai varētu pasmaidīt, ja nebūtu jābalansē uz bruģa. Bet gan tāpēc, ka Rīgā tik aktuālās mietpilsoniski ārišķīgās vērtības pēc mazā izbraukuma šķiet pliekanas. Tas arī šķiet ir tas, ko visvairāk izbaudu atbraucot – zinot, ka var citādāk, ir vieglāk pamanīt savādo. Pamanot savādo, spēj izšķilt cilvēcisko. Un kad ieraugi cilvēku pretimnācējā, tad vari to kā tādu arī novērtēt. Gan cilvēki šķiet paliek lādzīgāki.
Mazliet emociju garšas izskaņai no Emīlijas puses.
Vide ir tāda, kādu tu to vēlies redzēt. Es smaidu un sveicinos ar pretīmnācējiem. Un man pēdējo dienu laikā parkos, uz ielas ir bijušas daudz patīkamas sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Es redzu, ka viņi ir diezgan apmierināti. Es redzu, ka kafejnīcas ir pilnas ar ļautiniem. Un ja vini tur sēž pa kredītu naudu, tā ir viņu problēma. Neviens ar pistoli pie galvas nav stāvejis, lai to darītu. Mani draugi šogad ir bijuši daudz dažādos ceļojumos. Manuprat, tā dzīvot, smalki dzīvot, un atļauties teikt, ka te ir bedre – tas ir smieklīgi.
Zini, tomēr šodien vēl daudz pasaules vietās reāli karo. Nepiekrītu, ka Latvijā iet vissliktāk visā Eiropā. Tās ir grabažas. Kaut kādu datu un faktu piesaukšana ir reāla prātu skalošana, lai tik īdētu un domātu, ka tavam slinkumam ir attaisnojoši iemesli. Jo slinkums ir pamatīgs. Viss pienākās, bet strādāt un pašam domāt īsti negribas.
Lūk, dusmo mani, kad par bedri sauc. Un ja domā, ka te viss slikti. Tas manā sarakstā to runātāju ierindo pie ne visai gudrajiem. No tā var nogurt, tādas attieksmes.”Visi tā runā” – tas nav pamats viedoklim, to nevajag izplatīt un audzēt. Jo tādas runas tiešam spēj nosist garu, beigās tu patiešām notici, ka viss slikti un jābrauc
prom, un vel sazin ko. Ja gribi, lai ir labi – vairo labo, ar katru vārdu, pat domu.
Foto autotiesības pieder Em. Es tikai aizņēmos.
Es jau sen esmu teikusi – ja Tu neproti savā valstī dzīvot, ārzemēs Tu nepratīsi. Tāpēc Sprīdītis atgriezās mājās, ne viņš dzimtenē prata dzīvot un tad sāka meklēt laimīgo zemi… Un kur galu galā izrādījās laimīgā zeme? Ja vari normāli dzīvot mājās, strādāt, nelaisties slinkumā un autobusā braucot nekreņķēties tikai par naudas nebūšanām, Tu varēsi dzīvot visur. Pat pārvācoties uz Latgales laukiem atradīsi darbu, būsi laimīgs un paēdis.
Īrija, Dānija, Vācija nav laimes zemes, laime ir tur, kur tu proti būt laimīgs un visu pasaules naudu nopelnīt nav iespējams…
Ir lietas, kuras pietrūkst, bet nereti nākas zaudēt kaut ko, lai kaut ko iegūtu. Galvenais ir saprast ko vēlies iegūt… (tas nav domāts kā pārmetums Taviem viesiem, bet gan tiem, kas ikdienā staigā bļaudami par sliktiem laikiem Latvijā. Neviens nelika ņemt kredītus, katrs savu laimi izkala pats… )
vēl piebildīšu ka viss tas dalījums latvijās un nelatvijās un braukšanās prom vai atpakaļ manuprāt ir lieks. un ja kāds grib braukt prom tad nevajag iecirst kāju un kviekt cik šeit ir labi – neatkarīgi no nolūka jaunas pieredzes gūšanai ir nepieciešams spēks, drosme un apņēmība un par to vien tos kuri saņēmušies, var apbrīnot. bet ja brauc strādāt sendviču fabrikā pie piecdesmit citiem latviešiem – tad kāda tev atšķirība – vai fabrika ir septiņpadsmit kilometri no Aglonas, vai septiņsimt.
Ja ar mēs pieņemam (atceļot pašu jautājumu) ka latvija nav bedre, tad kantori kuros latvijā var strādāt, gluži ar savu vienreizējību nēpārsteidz – piemēram programmētājam ir divi reāli varianti, vai nu bliez uz kaut kādu reklāmas aģentūru taisīt lietas no kurām nevienam īpaši labāk nepaliek (lai arī dažas izceļas arī ar labiem projektiem), vai arī uz kādu no lielajām korporācijām būt par skrūvīti sen sapuvušā kodā. Šī paša iemesla dēļ es arī aizbraucu, un tagad, kad esmu atradis variantu kurā varu būt šeit un nekraut čupu, varēju atgriezties.
Tāpēc, manuprāt, atvērts vācijas darba tirgus ir ļoti kolosāli – jo vāci nav tie trulākie naži eiropā un no vācijas nāk ļoti daudz firmu kas taisa kolosālas lietas – kurās tad tagad var arī iesprausties pa kādam spožākajam no latviešiem.
Par valodām runājot – Vācijā tāpat kā citur eiropā problemas būt saprastam angliski nebūs. Un ja iepatiksies dzīvot, gan jau ka arī ielauzīsies vietējā valodā. Tāpēc – ja jau ir tiks līdz darba piedāvājumam, tad tālāk tik vien kā uz augšu.
Bet nu vispār jau pēc pirmā komentāra vien izskatās ka ir radīta iespēja nevis padomāt bet gan visiem sagāzt savu patriotisko (a.k.a. “bez pamatojuma”) šļuru
Es neesmu pret aizbraukšanu kā tādu, taču man ir svarīgs mērķis, kāpēc cilvēks brauc. Es nevaru pateikt, ka es kādu dienu neaizbraukšu, bet manas mājas ir te. Lai kā man patiktos būt viskaut kur prom, vislabāk dīvainā kārtā jūtos te. Un manā gadījumā ar patriotismu tam nav nekāda sakara. Pat jāsaka, ka amn ir sūdīgi ar patriotismu.
Vāciju pieminēju tāpēc, ka rokas noteikti sabezēja tie, kas ir jau izskrējušies citur, nosmēluši savu resursu, bet mājās braut nevar. Nerunāju par tiem, kas dosies celt kvalifikāciju un strādāt vietās, kur nebūs kāda pakalpiņš. Taču man šķiet, ka vācieši tomēr kaut ko no situācijas būs mācījušies. Viņiem ir pietiekami daudz turku un citu nāciju, lai viņiem ārkārtīgi gribētos vēl kādu pūli tā “ievazāt”. Tas nebūs tik vienkārši. Es tiešām neesmu speciāliste, bet, lai dabūtu darba atļauju, nepieciešams pieraksts. Lai dabūtu pierakstu, jābūt apdrošināšanai. Nav apdrošināšanas, nav pieraksta, nav legāla darba. (kolēģes dēla stāsts).
Katrā ziņā mana raksta mēŗķis nav bliezt pa patriotismu. Man ir tikai prieks, ka kāds te saskata arī ko labu, jo katru dienu iet un skatīties uz īgnajām sejām, atkal klausīties stāstos par to, ka nav naudas..mūžiga īdēšana, mūžīga ņaudēšana… MAN IR APNICIS!
Pieraksts vienā vai citā formā ir vajadzīgs visur, manuprāt arī Latvijā. Parasti pie pieraksta palīdz tik kantoris kurā strādā. Man vācijā dzīvo un strādā vairākas paziņas, visi legālos darbos, tā kā nevajadzētu būt pārāk grūti.
Tas ko es dzirdu tavā runā ir kaut kas uz tautu tīrības nots (reducēju) – visiem jāsēž savā dzimtajā valstī, un ja ārā dodās, tad labāk lai tas būtu “nopietns” darbs kas nes “tautas” vārdu pasaulē, un lai ar ciemos ir jauki, pēc kāda laika jābrauc atpakaļ.
Eiropas savienības idejas sirdī ir ne tikai brīva dirdzniecība, bet arī brīva darbaspēka migrācija un brīvībai, lai par to varētu vispār runāt, jābūt beznosacījumu.
Bet es jau arī protams močīju kā ar nazi :)
Močī gan kā ar nazi. Varēji to visu uzrakstīt aizkadrā, pirms vispār saliku to tekstu kopā. Man būtu bijis vieglāk savaldīt skatījumu. =)
Redz, es nestāvēšu nevienam klāt un neteikšu, lai paliek, bet nav runa par vārda nešanu pasaulē.
Nav runa arī par tautu tīrību, bet es priecātos, ja visi nebēgtu prom no šejienes kā no grimstoša kuģa. Vismaz tas ir tas, ko es katru dienu varu kaut kur lasīt – šis ir grimstošs kuģis un bedre.
Tāpēc es palūdzu gan Tev, gan vēl pāris cilvēkiem šo to uzrakstīt, lai pateiktu, ka re, ir taču kāds, kurš arī brauc atpakaļ un redz šeit ko labu. Un re, viņiem ir atsvaidzināts skatījums, varbūt no tā var ko gūt. Tad kāpēc cilvēkiem nemācīties un beidzot arī nesaskatīt ko labu. Vismaz sākt ar sejas mīmikas treniņu.
Gājputni un vietsēži būs vienmēr. Jebkur un jebkad.
Esmu no tiem, kuru ļoti, kaitina, ka zākājas par zemi, kurā dzīvo, par darba vietu kurā strādā, par vīru, ar kuru dzīvo kopā utt., diemžēl nāks secināt, ka tas ir jo daudzu cilvēku dabā, lai cik skumji vai kaitinoši tas arī nebūtu.
Esmu par ar visām četrām:) par vārdiem : Ja gribi, lai ir labi – vairo labo, ar katru vārdu, pat domu.
Jelgavas vietējā laikrakstā jau kādu laiku, katrā numurā ir stāsts par tiem, kas atgriežas, rubrika ir jau vairākus mēnešus un viņiem nav pietrūcis, ko rakstīt, un tas tikai Jelgavā un tās apkaimē … tā ka nav gan tikai tā, ka “visi” brauc prom, tā nav!
Un par aizbraukšanu kā tādu, protams, tā nav viennozīmīga lieta, ir cilvēki, kas brauc mācīties, kas brauc strādāt savā profesijā, lai vairotu redzesloku … “aizbraukšana” sliktajā nozīmē, ir bēgšana no realitātes, vieglas dzīves meklējumi, sevis izniekošana plantācijās par lētu naudu, bērnu pamešana, ģimeņu graušana, tādas manas domas.
Man ir jauna kolēģe, pirms laika atgriezās no UK, jautāju – kāpēc atgriezies. Un viņa atbildēja to pašu – tur sasniegt kaut ko ir daudz grūtāk kā LV, pat, lai dabūtu darbu birojā par sekretāri ir jāizvelk lielā loze, bet ja LV esi strādājusi labā amatā, ir grūti visu savu dzīvi iztēloties apkalpošanas sfērā. Un otrs, iekrāt nevar, var labi dzīvot uz vietas. Bet tad atkal tajā mirklī ir jāsaprot – cik ilgi dzīvosi, vai sākt ieguldīt, vai atgriezties. Viņa atgriezās.
Ir bezgallabi izdarīt kko labu! un vai tu to dari austrālijas austrumos, krievijas ziemeļos, amerikas plašumos vai vecrīgas šaurajās ieliņās, tam vairs nav nekādas nozīmes, ja vien pasaule no tā kļūst labāka…
Pēdējo dienu laikā vairākās sarunās man ir nācies izbrīnā pārgriezt ģīmi par to, ka mūsējiem TUR nemaz tik labi neklājas… Īpaši cilvēkiem, kuriem ir patiešām laba izglītība un iemesls tam, kā rādās ir – diskriminācija, kas mani tiešām nošokēja!!! Mēs esam no austrumeiropas!!!
Atļaušos padalīties ar atradumu par šo tēmu, – par iedzīvošanos, par darba meklējumies un citiem secinājumiem emigrēšanas sakarā, blogā – http://mobilitate.wordpress.com/
Latvija ir manas mājas, es priecājos par tās krāšņumu, vienreizīgumu, par gadalaiku maiņām un citām lietām. Es šeit dzīvoju un šeit ir mana pasaule, bet sev nenoliedzu, ka kādreiz varbūt arī savādāk. Tomēr ir arī brīži, kad man gribas braukt projām, bēgt ko kājas nes.
Tie stāsti ir dažādi, ir dažādi iemesli kāpēc brauc projām uz laiku vai pavisam, kāpēc brauc atpakaļ uz laiku un pavisam. Tas ir ļoti komplicēti.
Piekrītu: par vārdiem : Ja gribi, lai ir labi – vairo labo, ar katru vārdu, pat domu.Bet piekrītu arī tam, ka ne vienmēr sanāk tā kā domā, plāno vai esi nodomājis, ka būtu jābūt.
:) Ilgi domāju vai te pietrūkst mana komenta, vai nē.. :)
Par Vācijas tirgu neko nezinu un mani tas maz interesē, vismaz pagaidām.. Bet braukšanu uz citām valstīm pašu par sevi uzskatu par labu lietu “skata paplašināšanai”, jo savādāk arī savā provinciālismā (mazās valstiņās diemžēl tāda lieta ir neizbēgama) varam arī iestigt līdz ausīm.. Un vissvarīgāk, manuprāt, ir atrast vietu un valsti, kur vislabāk vari darīt to, kas patīk, to, kas svarīgs.. Vienīgi jautājums par to, vai svarīgi ir piķi pelnīt, bērnus audzināt, pašapliecināties, radīt ko vērtīgu.. Un tas nu katram pašam lemjams, ko ar dzīvi iesākam..
Un vēl, diemžēl mana pieredze saistībā ar personāla atlases lietām ir veidojusi manu viedokli par Latvijas iedzīvotājiem lielākoties (un lai piedod tie, kas tādi nav) kā nejēdzīgi slinku, kuslu, lepnu un mazliet dumju sabiedrību.. Skumji un cerams, ka tas visai drīz mainīsies..
Un – ja kādam gribas skatu no savādāka punkta, ezotērika skaidro migrāciju ar apstākļiem, kuri katram nepieciešami, lai spētu mācīties lietas, kas būs nepieciešamas turpmāk.. Citam tas jādara Latvijā, citam Anglijā, citam vēl kur..
Tā, ka “take it easy”! Katram savas mācībstundas šinī dzīvē.. ;)
Tā kā pati vēl nekur netaisos, lai gan svaiga vēsma nenāktu par ļaunu, vienmēr mazlietiņ priecājos, kad kāds draugs vismaz uz laiku apmetas kādā citā valstī. Pirmkārt – teicama labāko vietu izrādīšana garantēta un otrkārt – drauga mājas uz kādu laiku var kļūt arī par manām mājām. Tāds savējais vēstnieks citā valstī. Varbūt mazliet egoistiski, bet man patīk braukt ciemos! Ja es būtu prom, es arī labprāt gaidītu viesus. Patiešām! Ar rupjmaizi vai bez :D