Un tātad – ar lepnumu un prieku iepazīstinu jūs ar pirmo viesi, t.i., viešņu. Tincii.
Tincii manā dzīvē ienāca nejauši pagājušā gada septembrī.. tik nejauši, cik jauši vien iespējams, jo kā zināms, tās nejaušās tikšanās ir vismazāk nejaušas. Pati sevi sauc par četrbalsīgu madrigālu par vecmodīgu tēmu. Lai ko arī viņa ar to bija domājusi, man viņa ir sirds cilvēks un tas nav maz.
Pirms sākat lasīt vēl tikai piebildīšu, ka nākamajā otrdienā runās Viņš. Kas ir Viņš? =) Gaidām nākamo otrdienu, bet tagad vārds Tincii.
Divminūšu dubultā dīvainība
Man aiz muguras atskanēja dīvainas elsas. Pagriezos un ieraudzīju suni un meiteni. Kurš kuru veda staigāt, nav zināms, jo meitene bija maza un trausla, bet suns – bezšķirnes, tomēr rekšveidīgais. Nu, vilks (viņu zina). Palaidu gājējus sev garām un nopriecājos, ka meitene suni ved īsā pavadā, tur pie pašas siksnas, lai suns nenobiedētu mani (tuvumā neviena cita nebija). Lēnu garu apcerēju, vai ir vērts sunim uzticēties un, pat, ja viņš mierīgs, vest pastaigā bez uzpurņa. Bet varbūt risks ir tik niecīgs, ka nav, ko mocīt dzīvnieku. Un ka es vienu tādu suni zinu, kuram nebūtu vērts likt uzpurni.
Pēkšņi suns manā priekšā tā kā salēcās, kā sabijās…tomēr meitene viņu noglāstīja un abi turpināja iet. Tad pēkšņi suns salēcās vēlreiz un rāvās prom. Meitene turēja, iekārusies pavadā, mēģinot iestāstīt, ka TUR NEKĀ BRIESMĪGA NAV. Suns joprojām mēģināja uzskriet uz ielas vai tikt jebkur citur, redzams, manāmā panikā.
Nesapratu? Ietve taču bija tukša! Varbūt kaut kam uzkāpa, kāds iekoda?
Pagāju viņiem garām, atskatījos un tad atskārtu – suns bija abas reizes sabijies no ietvē iestrādātām lietus notekām, kurām pāri tāda metāla trepīte, redelīte uzlikta. Pirmajā piegājienā bailēs duksītis pārlēca redelei pāri, bet otrā reizē – nē, un viss. Pēc kāda brīža meitene viņu pārstūma pāri nelaimīgajai līnijai, suns gandrīz vai smilkstēja.
Kamēr es noraudzījos, ar ko beigsies emocionāli traumētā suņa neirotiskā uzvedība, man garām pazibēja tāaaada parādība, ka, šķiet, aizmirsu, ka blenzt nav pieklājīgi. Pretī brauca skrejritenis. Un uz tā – sirma, veca večiņa, gadi 75 viņai varēja būt. Plānie mati sapīti tievā bizītē un aplikti ap galvu pa Timošenko modei, pati tādā pelēkā, vienkāršā linu kleitā, kādas bieži velk kā stilizēta tautastērpa variantu, balta kulīte pār plecu uzkārta. Smaidot pa visu savu bezzobaino muti, viņa sparīgi un ritmiski atspērās ar vienu kāju, panesdamās man garām visai pieklājīgā ātrumā. Likās, ka viņa pati apzinās savu komisko paskatu un absolūto bērnu ritenīša nesavietojamību ar viņas gadiem, bet viņu tas nesatrauca. Nesapratu – samokatu aizņēmās no mazbērna vai kaut kur nospēra? Dzērāja, prātā jukusi vai vienkārši aktīva vecmāmiņa? Vai varbūt nedaudz iedzērusi vecmāmiņa ar putniem?
Un es paliku skatoties un smaidot – gan par suni, gan vecenīti.
Un tas viss vienās divās minūtēs pašā Rīgas viducī.
Varbūt kāds par viņiem zin ko vairāk?
P.S. Piedod, Tincii, vilku sugas suni neatradu. Foto te.
Par meiteni ar suni gan neko nemācēšu pateikt, bet tantiņa ar skrejriteni nav ne traka, ne iedzērusi (vismaz man tā liekas). Es viņu diezgan bieži redzu pa Čaka ielu (:D) skrienot ar savu riteni. Turklāt rudenī/pavasarī viņa vēl mīlīgāk izskatās – ar koši sarkanu pončo, nu to, kam piedurkņu vietā caurumi; nevar nepamanīt :) .
Šo kundzi es arī labprāt redzētu.. hmm.. varbūt jāpamaina maršruts, pa kuru dodos uz darbu?
Es jau teicu Kni, ka šajā kundzītē mēs pa lielam redzam tos radošos cilvēkus, kas svētdien bija Pienā un par septiņdesmitgadniekiem kļūs pēc gadiem 40-45 :)
Kāda vaina? Tikpat sirreāli skati bija manāmi Kopenhāgenas lielajā lidostā, kad stjuartes ar mehāniskiem skrejriteņiem pārvietojās no lidostas viena spārna uz citu :-)
Hei, es šo kundzīti arī esmu manījusi! Gan tomēr salokam savu skrejriteni un iekāpjam troleibusā, laikam jau tālāku pārbraucienu vārdā.. :) uzmanību piesaista.. ļoti.
Un vēl – man drausmīgi ( ;( ) žēl, ka nebiju Pienā svētdien.. Nu tā, ka baigi.. bet laikam jau ir kāds “iemesls”, kāpēc vienmēr tajās dienās sadaru ko citu.. :)
Es ar šo kundzīti reiz redzēju, tiešām pārsteidzoša parādība!
Es droshi vien bushu tada kundzite gados. Bet ja runajam par vecumu – hm, nu man vira mammai 66. Neteikshu, ka vinja jstos kaa vecmaminja. Un miesas vingrums atljauj ne tikai ar skrejriteni braukt. Ja tu rakstitu – viena VECENITE ap gadiem 90 – 100, tad es brinitos:D Lai gan – pazinu vienu 100gadnieci, kas brauca ar velo savos 100. Tiesa, blakus braca vinjas mazberns, lai nu ja kas….
es arī pievienojos tiem, kas redzējuši šo brīnumaino parādību-tantiņu ar skrejriteni :D