Ar Sigitu jeb Si iepazinos līdzīgi kā ar daudziem no jums – pateicoties zilonim. Sēdēju pie operas uz soliņa, ķēru sauli un tur jau viņa traucās, matiem un šallei plīvojot. Zin, tā sajūta, it kā sena draudzene būtu ieradusies. Tā arī ir. Kad vēlāk epastā pēc sarunas kautrīgi jautāju, cik tad īsti viņai gadu, zināju, lai cik arī būtu, es gribētu būt tāda kā viņa. Bet ziniet, nav jau runa par to, ka viņa izskatās vien pāris gadus vecāka par mani, bet gan par to mirdzumu acīs, par to dzīvesprieku, kas no viņas staro un to jauneklīgumu, ar kādu viņa runā. Iepazīstieties – Si!
Vecums nenāk viens.
…bet kopā ar atziņu – dzīve ir skaista!
Es neslēpju savus gadus un nekautrējos tos publiskot, jo vecums jau nav netikums vai personīgais sasniegums – kāds izlaiduma gads patrāpījies ar tādu jādzīvo (esmu 68.gada beigu modelis).
Man patīk šis – cik veca(s) Tu justos, ja nezinātu cik Tev ir gadu? Tikko pēc vidusskolas, tad gan likās, ka esmu veca un manas dienas skaitītas. Un vēl pie tam bez džeka – nu riktīgā vecmeita! Laikam tāpēc arī tik agri apprecējos – 20 gados…
Kad man saka, ka labi izskatos, atbildu – jā, es to zinu, man vienkārši ir paveicies ar gēniem. Jāteic gan, ka pēdējo pāris gadu laikā spoguļattēls vai momentuzņēmumi sāk atšķirties no tā, kā es sevi redzu gara acīm – it kā resnāka, it kā krunku vairāk un dziļākas, arī dubultzods izteiktāks… nu visa tā pievienotā vērtība, kas nāk klāt ar gadiem – vielmaiņas palēnināšanās, muskuļu masas zudums, ādas nespēja turēties pretī gravitācijai un blā, blā, blā… pat svariem ir piemetusies lielummānija – tie rāda vismaz 3-4kg vairāk nekā es patiesībā sveru. Bet pa lielam – viss ir kārtībā!
Protams, jebkura desmitgades maiņa ir mulsinoša, tomēr cilvēks ir elastīga būtne un pie pārmaiņām ātri pierod. Visām, kuras baidās pārkāpt tam biedējošajam 40, varu teikt – nāciet droši, šeit nav nekā briesmīga! Arī aiz šīs robežas drīkst vilkt kedas, iepirkties vienā veikalā ar nu jau pieaugušām meitām, pat skatīties multenes kinoteātrī (pasi neprasa uzrādīt). Braucot ar velo, lekt uz apmalītēm, skriet gar jūru un pielasīt pilnas kabatas ar akmeņiem, šūpoties šūpolēs (ar nosacījumu, ja mazie bērni nestāv rindā un dibena platums atļauj iespraukties starp šūpoļķēdēm) un publiskā vietā aiz sajūsmas palekties vairākas reizes. Un biļešu kontrolieri pat Prāta Vētras koncertā ielaiž un bargie apsargi neliedz lēkāt iespējami tuvu skatuvei. Pieļauju, ka kāds arī uz to visu šķībi paskatās vai novīpsnā (bieži vien tā ir mana jaunākā meita ar vādiem – būs jau labi, mammīt!), bet galu galā – kāda kuram daļa? kā teica Katja no “Maskava asarām netic”- в 40 лет жизнь только начинается.
Un vēl man ir jaunības trauma no vīramātes, kas lika mazmeitām (kopā ar manējām divām, viņai to ir septiņas) mani dēvēt par Sigitastanti, uz ko es pretī atburkšķēju – onkulis… tāpēc savām meitenēm teicu, nevis tante, bet meitene (mazam bērnam arī 6gadīga jaunkundze izskatīsies pēc tantes).
Reiz mazā meita nāca pie manis raudādama ar sūdzību – tās vecās meitenītes man neļauj vilkt gumijas zābakus (domātas bija mana omīte un viņas māsa, abām tuvu 80).
Tātad, meitenes, priekā!
Un lai mums visām (visiem arī) uzdzied Tori Amos.
Vai viņa nav lieliska? =) Es domāju, Si!
Foto: qtswede.blogspot.com
Sajutos, it kaa man buutu DzD.. Paldies, miiljaa (veelreiz)!
Jaaiet peec mutautinja…
Tev paldies, jo es atļaušos tomēr saderēt, ka Tavi vārdi lielu daļu manu lasītāju cels spārnos. Redz, Gicha jau priecājas!
O, Si ir manējā! Prieks, ka Kni ir pulcējusi tik džāda vecuma, bet dvēselē jaunas dāmas!
Brīnišķīgs ieraksts!
Oi, paldies paldies, aizkustināja ļoti! Kamēr vien Latvijā ir tādas sievietes, stāsti un sarunas, ar mums viss ir labi! Cik labi, Kni, ka man iepatikās Tavi ziloņi, jo tagad man patīk arī šīs tējotāju sarunas!
:)) Burvīgi!
Man kā tikko 30 sasniegušai un absolūti pozitīvi noreibušai no šī vecuma, tauriņi vēderā sakustējās uzzinot, ka pēc 40 ir vēl foršāk….un ja vēl forkusēju uz to, ka mana meita tad jau arī būs liela meitene, bet dēls liels puika, tad……gandrīz vai gribās laikam pa priekšu aizskriet.