Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: jubilēuma nedēļa #3

Turpinot vecuma tēmas sēriju, šovakar piedāvāju jūsu uzmanībai jau tik labi pazīstamo Unu – manas emocionālas puses uzturētāju. Tad, lūk, viņa savā stāstā piemin iespēju atgriezties tajos saldajos 18 un ziniet, es ne par kādu naudu negribētu turp atgriezties. Tie hormoni, tā trakošana, milzums stulbību. Ja mani pārceltu turp ar šodienas bagāžu, tad visticamākais es būtu nesaprasta, par nopietnu un par vecu. Tieši tā. Ik reizi, kad tomēr iemaldos jaunākas un hormonizētas publikas pasākumā, jūtos visai dīvaini. Gluži kā no citas pasaules. Lai kā tur būtu, vecums man nāk tikai un vienīgi par labu. Pat tā īsti žēl nav.

Viss, tais’ mut’ ciet. Una, pie galda, lūdzu!

(khe, khe, pieceļas Una, paceļ lielu kausu alus un, skatoties uz Kni, sapņaini teic)

Ar katru tortē nopūsto svecīti es jūtos labāk. Vecums varbūt nesola, ka pēc gadiem krūtis būs lielākas un āda tvirtāka. Vecums nesola, ka draudzību būs uzsākt tik pat viegli kā bērnībā, tāpat kā laisties avantūrās un riskēt lieki nedomājot. Nē, vecums to nesola. Jo tas ņem! Vecums paņem jaunības maksimālismu, biklumu, nezināšanu. Tas paņem un nebūtībā aizsviež naivumu un ticēšanu pasakām. Tāpat kā ar katru gadu mēs uzzinām, ka spēkiem ir robeža un veselība ir trausla. Vecums parāda, ka nekas nav mūžīgs un uz visiem laikiem. Bet nav jau tik ļauni. Vecums arī dod! Tā visa, ko tas ņem vietā, vecums dod pieredzi, saprātu, mieru un ticību tam, ka viss vēl tikai būs. Ka ceļš uz pilnību turpinās – ar gadiem, pieredzi sevis iepazīšanu un pieņemšanu.
Ja man teiktu – Una, rīt Tev atkal būs astoņpadsmit! Es piekristu tikai tad, ja šis saldais, nevaldāmais un muļķības pilnais cipars nāktu komplektā ar to bagāžu, ko esmu ieguvusi līdz saviem 27.

Kni, ja paskatāmies uz sevi pirms gadiem. Vai nav smieklīgi un sērīgi reizē? Vai nav sevis tik ļoti žēl tā laika pārdzīvojumu un nesaprašanas dēļ? Šodien taču mēs visu darīt citādāk, vieglāk un gudrāk. Jo mēs ar katru gadu paliekam labākas!

Tāpēc es sveicu Tevi ar tuvošanos ideālam!

Atvilktne: Runā viesis
  • Elīna saka:

    Man tik ļoti patīk šie jubilejas nedēļai veltītie ieraksti! Tie dod tādu pozitīvo lādiņu dienai un sajūtu, ka tas vecums un gadi neko neizsaka. Bet ko nu es! Tāpat savos 23 katru nākamo gadu uztveru ar lielākām vai mazākām šausmām. Īpaši, kad iedomājos, ko citi jau sasnieguši, apprecējušies, bērnus sadzemdējuši.. bet es tikai plivinos apkārt viena un vabūt pat tā kā mazliet egoistiski izdzīvoju laiku tikai sev.
    Jūs, dāmas, mani nudien iedvesmojat! :)

    19/05/2011 at 11:03
    • Menessmeitens saka:

      Tu neesi vieniga! :)
      ja gadijuma kadreiz taisisi domubiedru klubu par sho temu, es pievienoshos, savos 24 domaju tieshi tapat, ka Tu. Un laiks tik atri skrien, vle 10 meneshi un 25 un tad 26,27,28, 29… Eh…
      lai gan man patik Unes nostaja, tik un sapnoshana par pieredzi,viedumu, dzives gudribu pec gadiem 3 mani neiedvesmo un neliek justies labak.

      19/05/2011 at 19:16
  • Ieva saka:

    Piekrītu Elīnai, ka šie jubileuma nedēļas ieraksti ir iedvesmojoši. Un gandrīz pie katra ieraksta varu tikai piekrītoši māt ar galvu. Man rītdien būtu jāpūš 36 svecītes uz tortes, bet šogad nepūtīšu un arī šogad kaut kā īpaši grūti “pārdzīvot” to savu dzimšandienu. Visādas pārdomas mani plosa.Tomēr es neparko nevēlētos atgriezties savos 18 un pat ne 20. 27 tas ir brīnišķīgs skaitlis, tāpat kā brīnišķīgi būs visi pārējie skaitļi!

    19/05/2011 at 11:50
  • sniedzuk saka:

    Šeit nu es varu iejaukties. Es laikam esmu šeit visjaunākā .Precīzāk – 18 gadniece.
    Ziniet dāmas. Mani aizrauj un fascinē, ka man ir 18 gadi, jo :
    Pirmkārt.///./
    Var darīt muļķības un novelt vainu sliktākā gadījumā uz zaļumu. Mani, kā zaļo ābolu.
    Otrkārt.//./
    Man liekās, ka cilvēki JAU tagad manā vecumā ir ļoti/ pārāk uzmanīgi. Cilvēki baidās kaut kādās lietās/cilvēkos/apstākļos ielekt simtprocentīgi. Bet, kā tas ir iespējams, ka tu visu dari ar pus dvēseli un pus kāju pāri strīpai.
    Ā, jā. Atcerējos, man taču tas maksimālisms apvienojumā ar rozā brillēm.
    Treškārt. //./
    Veidojās raksturs un tas interesanti,jo vēl vairāk sevi iepazīsti. Es ,piemēram, vispār nezinu, kad es sevi vispār varēšu iepazīt ,tā – līdz galam.
    Ceturtkārt.
    tad tu esi TIK drosmīgs, kad tev ir 18. Tu vari izdarīt visu, ja vien tev ir dūša.

    Bet. Ko tad, es.Tik daudz, kas vēl priekšā.
    Tomēr ir skaisti, kad tu krāsas redzi tādas, kā viņas ir un ļoti bieži paspilktini. Vai tad tā nav labāk [!?] Dzīvot ar pilnu atdevi , nevis pieņemt, to, ka realitāte galīgi nekam neder, dzīve, neder, visi sapina.u/t/t/
    Labi, tās mana domas. Bet paldies, Kni un pārējām lēdijām par šo bagātību, ko viņas mums dod un mums ir iespēja to saprast un novērtēt.
    Jauku dienu!!!

    19/05/2011 at 14:39
    • Kni saka:

      Sniedzuk, te jau nav runa par to. Zin, man patika tas laiks, kad biju Tavā vecumā, bet atgriezties tur negribu. Man patika arī laiks, kad man bija tikai 16, taču atgriezties tur negribu. Kas bijis, bijis. Man patīk tagadne.

      19/05/2011 at 19:07

    Pingback/Trackback

    par vecumu « Une

Leave a Reply to Menessmeitens Cancel reply