Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: jubilēuma nedēļa #4

Nu nevar tā, ka tikai dāmas vien. Nevar. Vīrieti virtuvē!
Par Signi zinu tikai to, ko izlasu un, kā zināms, tajā vien savu viedokli balstīt nevar, lai gan man gribētos, jo (iespējams es tūlīt kļūdīšos, bet tomēr uzdrošināšos teikt tā) manās acīs viņš ir vīrietis, kurš ir ne tikai tēvs un vīrs, bet arī vīrietis. Jā, tieši tā! Lai arī aizņemts darbu darbiem, turklāt vēl ģimenes cilvēks, viņš pamanījies atrast laiku sev un savām lietām. Visu šo apkopojumu es ļoti augstu vērtēju un pat, ja es kādā no punktiem būšu sakļūdījusies, es tik un tā palikšu pie savām domām. Tā lūk!

Bet tagad gan – Signi, pie galda lūdzu!

Man vienmēr ir patikuši vecāki vīrieši. Viņiem tiek viss piedots. Viņi var pīpēt pēc katras golfa bedrītes izspēles. Braucot uz pirti vai spēlējot pokeri, viņi var dzert un es vedu viņus mājās. Viņi var dzīvot būdā ezera krastā un zobus izmazgāt reizi mēnesī. Viņi, spēlējot basketbolu, var izmantot savas pieredzes viltības un, redzot viņus skrienam, es noraugos ar cieņu un apbrīnu. Un gluži kā seksuāla apbrīna, bet, uz ielas redzot vecu vīrieti, man ilgi viņš neiziet no prāta.

Jums varbūt tagad liekas, ka es esmu neprecējusies arodvidusskolas pasniedzēja. Apnikuši jauni nenobrieduši puiši un tagad te kāru aci met uz pensionāriem. Lai arī vārds tāds jocīgs, neesmu es nekāda sieviete. Un nav pat tas gadījums, kad trīs bērnu tēvs izpildījis pienākumu pret dzimteni un pāriet frontes zilajā pusē. Man vienkārši patīk vecums un es pēc daudziem gadiem gribu sevi tādu.

Iedot mazbērnam piecus latus, par spīti vecāku stingrai audzināšanai un zināšanai, ka notrieks saldumos un visādos spīdīgos sūdos. Ar trim tulpēm iet pie sava vecuma meitenēm triekt jokus un dziedāt dziesmas. Uzkāpt uz riteņa uzvalkā un braukt plīvojot matiem cauri visai pilsētai, makšķerēt trešdienas pusdienlaikā. Spēlēt visu dienu kārtis un dzert alu ar jaunības dienas draugu, un darīt to pāris reizes nedēļā.

Neviens nezina, kādas būs vecumdienas un visiem zelta mākoņiem ir melnas maliņas. Gluži tāpat, kā atceroties savu bērnību, liekas, ka ar tagadējām zināšanām par bērnu-vecāku attiecībām, par skolas būtību un jebko dzīvē, varētu viss izvērsties savādāk. Un iespējams, ka vecumdienās es būšu nīgrs un slims vecis, kas kritīs uz nerviem saviem bērniem, terorizēs mazbērnus un dzīvos viens, jo sieva no tāda mērgļa būs aizgājusi pie jaunāka.

Bet savā ziņā, dzimšanas diena un gadu skaitu palielināšanās man liek nevis bēdāties par tauvojošo galu un to ka dzīvē neko neesmu sasniedzis, bet gan tuvina mani iedomātai paradīzei – vecumdienām. Kredīts būs nomaksāts, bērni nebūs jātrenkā mazgāt zobus, turklāt vīrieši uz vecuma paliek smukāki un es būšu sasodīti gudrs. Tāpēc priekš manis nevis gadi skrien kā stirnas, bet gan nāk kā stirnas. Gluži kā datorspēlē – tu esi sasniedzis jaunu līmeni.

Foto: www.123rf.com

Atvilktne: Runā viesis
  • Signe saka:

    kāds prieks manā dienvidu/ekvatoriālajā virtuvē šorīt sastapties ar jums ;) un īpaši ar vārdabrāli :) kas to būtu domājis?! un tik patiesi vārdi par dzimšanas dienu burvību, ja tās visas, kas nāk pēc 30desmit skatam perspektīvā – stirnas nāk un nevis skrien prom :))) piekrītu par visiem 100pt un protams jūtos lepna, jo kaut kā ir sajūta, ka daudzas lietas mūsu galvās nosaka mums dotie vārdi :)) paldies manai māmiņai, kura tālajā 77.gadā uzstāja, ka būšu Signe :) un vēl liriskai dzimšanas dienas tēmas atkāpei – lūk, labāku vārdu ja būs puika par Signis izdomāt nevaru :) tāpat, ja meita sekošu amīšu tradīcijām un būs Signe juniore :)
    lai burvīga tējošana/kafijošana un protams daudz laimes jubilārei!

    20/05/2011 at 07:20
  • Zvejnieks saka:

    Bravo, Signi! Vecums nav netikums – gluži manas domas. Un ja vēl dzīve nav pavadīta pilnīgā bezdarbībā, tad līdzi vecumam nāk arī pieredze, kas patiesībā jau arī ir tas vērtīgākais. Mana drauga sievastēvs reiz teica: – Kad laimīgi ir nodzīvoti pirmie piecdesmit, tad ir sajūta it kā beidzot būtu atvērušās acis 8-) Man līdz tam gan vēl kādu laiku jāpaciešas, bet secinājums ir viens: cilvēks ir kā vīns – jo vecāks, jo labāks!
    Un ja godīgi, tad sparīgi minot pedāļus velomaratonos ir milzīgs gandarījums atstāt aiz sevis gados jaunākus čaļus. Savukārt redzot rezultātu tabulā par sevi ne vien ātrākus, bet arī vecākus vīrus, es saprotu, ka vecs nebūt nenozīmē vārgs. Tik jāturas pie tā ko savulaik teica aktrise Ērika Ferda, – rumpi nevajag nolaist! Rumpi vajag turēt!
    Par gaviļnieci! Priekāāā!!! ;-)

    20/05/2011 at 13:07
  • Kni saka:

    PALDIES! Sveikas no Berlínes!

    20/05/2011 at 13:13
  • Gita saka:

    Paldies par KOLOSĀLO ierakstu! [Piezīme sev- ielikt autora blogu bookmark’os]
    “Iedot mazbērnam piecus latus, par spīti vecāku stingrai audzināšanai un zināšanai, ka notrieks saldumos un visādos spīdīgos sūdos. Ar trim tulpēm iet pie sava vecuma meitenēm triekt jokus un dziedāt dziesmas. Uzkāpt uz riteņa uzvalkā un braukt plīvojot matiem cauri visai pilsētai, makšķerēt trešdienas pusdienlaikā. Spēlēt visu dienu kārtis un dzert alu ar jaunības dienas draugu, un darīt to pāris reizes nedēļā”.
    Ziniet, šādas vecumdienas es arī gribētu. Tikai bez tulpēm un ar riteni es brauktu plīvojot svārkiem.

    21/05/2011 at 20:30
  • Valdis Ošiņš saka:

    Regulāri lasu gan Kni, gan Sigņa blogus. Jo ļoti patīk abi. Šeit jūs esat satikušies vienā vietā skaista notikuma sakarā! Tādēļ, kaut ar kavēšanos (neizprotamā kārtā pēdējā laikā mazāk izdodas atrast laiku regulārai skatīšanai lietām, kuras patīk, bet nesaistās tiešā veidā ar darbu) gribu ierakstīt savu vēlējumu/komentāru. Valdzinošs ir Sigņa skatījums uz nākotni, kam pievienojos un sapņu līmenī gribētu tādas vecumdienas arī sev. Īpaši sadaļu par mazbērnu lutināšanu:) un spēju pārvietoties, nenomocītam no visādām ģiktēm. Par laika pavadīšanas izvēli mēs esam paši sev noteicēji, tā kā tur nav pretrunu. Esmu vecāks par jums abiem un jau tuvu tam vecumam, kad varētu sākt Signim patikt :), bet tas (vismaz manā gadījumā) nelīdz sajust pārliecību, ka tagad gan es zinu, kā jārīkojas visos dzīves gadījumos. Frāze “liekas, ka ar tagadējām zināšanām par bērnu-vecāku attiecībām, par skolas būtību un jebko dzīvē, varētu viss izvērsties savādāk” nekad nenoveco un nekad nav patiesa, jo katrā vecumā mēs darām kļūdas, tikai tās ir citas, un nebūt ne mazāk dīvainas. Kad biju mazs, man šķita, ka vecāki un skolotāji ir lieli, daudz pieredzējuši un viņiem nav noslēpumu šajā pasaulē. Tagad man ir pāri piecdesmit; it kā esmu jau gana pieaudzis un arī bērni jau samērā lieli, tomēr saprotu, ka joprojām zinu tik maz par to, kā ir pareizi. Ir cilvēki, kuri visu zina un ir droši par savu rīcību visa mūža laikā un viņiem, visdrīzāk, nav šādu šaubu, kā rīkoties katrā dzīves situācijā. Un es par viņiem brīnos (bet ne apbrīnoju), jo tā noteikti ir vieglāk bīdīties caur dzīvi. Tas man nedaudz atgādina armiju: ir daži skaidri noteikumi un, tos izpildot, viss būs pareizi un kļūdas nav iespējamas:)!
    Bet tiem, kuri nav ar tik skaidru un pašpārliecinātu viedokli, varu novēlēt paļauties uz savu sirdsbalsi un rīkoties saskaņā ar to, saredzēt priecīgo un labo cilvēkos sev apkārt. Un to novērtēt!. Tas palīdz pieņemt pareizus lēmumus un saglabāt cilvēcību, pat ja nepietiek zināšanu vai vēsturiskās pieredzes. Lai Tev daudz priecīgu brīžu, Kni!

    24/05/2011 at 12:42
    • Kni saka:

      Sirsnīgs paldies!
      Mēnesmeitēnam arī paldies, tiesa gan, viņa pie cita raksta izteikusies =)

      24/05/2011 at 22:42

Leave a Reply