Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: jubilēuma nedēļa – otrās dienas brokastis

Kārtīgā dzimšanas dienā ir atskaņas un būs arī manējā, jo sērijai “Runā viesis: jubilēuma nedēļa” ir vēl šis tas piebilstams.
Zais nenokavēja, viņš ir tieši laikā. Gluži kā uz brokastīm pēc ballītes ar vēl vienu vecuma stāstu.

Runā Zais – vīrieši, sievietes un vecums.

Konversācijā ar Kni tapa ierosme parunāt par vecumu. Neba jau tā, ka uzreiz par vecumdienām, bet par cilvēku attieksmi pret vecumu un izmaiņām [domāšanā], kas nāk līdzi gadiem. Pats vairs neesmu saucams par spriganu tīni [un vārds „tīnis” šajā gadījumā ir ar labvēlīgu pieskaņu], taču arī sevī esmu novērojis šādas tādas „novirzes” uzvedībā. Taču par visu pēc kārtas.

Pagājušajā nedēļas nogalē cienījama vecuma radiniece sašutinājusies stāstīja par savu mazdēlu, kas savos sešpadsmit gados ir kļuvis pagalam spurains – sācis nevīžīgi attiekties pret mācībām, nievājoši atteicies no iespējas mantot vecāsmātes dzīvokli un paslepus uzvilcis pa kādam cigarešu dūmam. Klausījos un pie sevis domāju – „katram mazam buciņam dzīvē pienāk laiks, kad tam divi radziņi pierē parādās” [kā tajā senajā U.Stabulnieka un P.Zirnīša dziesmā]. Gan jau daudzi no mums aptuveni šajā vecumā ir kļuvuši par lielākiem vai mazākiem dumpiniekiem. Tas ir tas vecums, kad šķiet, ka pasaule izklājas pie kājām un esam vienas no gudrākajām būtnēm universā. Tomēr to nevajadzētu uztvert kā kaut ko ārkārtēju. Agrāk vai vēlāk, tāpat kā iesnas, tas pāriet. Vismaz vairumā gadījumu…

Otrs novērojums tapa pirms kādas nedēļas, kad braucu mājās no darba, un Rīgā uz Brīvības ielas veloceliņa ar perifēro redzi pamanīju savdabīgu velobraucēju. Pirmajā mirklī pat nesapratu, kas vīrietī, kurš brauc ar bmx velosipēdu, ir tik neparasts. Taču tad uzreiz atskārtu – tas taču ir gruntīgi sirms kungs labākajos gados. Vēl nesen, šķiet, tviterī pavīdēja ziņa par uz ielas redzētu ōmi uz skrejriteņa.

Kas tad ir „vecums”, vai tie gadi, kas skrien kā stirnas? Nekas īpašs, jo viss jau ir galvā [šim te autoru nepateikšu]. Zinu ne mazumu cilvēku, kas ir aktīvi savos 40 un 50 un vairāk gados. Un savā vecumā dažādās aktivitātēs ar rezultātiem var „izpogāt” dažu labu jaunieti. Bet runa jau nav tikai par sportu visās tā izpausmēs. Dažādu apstākļu dēļ arī pašam vienu laiku bija iestājies salīdzinošs klusuma periods, kuru pārtrauca pārmaiņas personīgajā dzīvē. Tas bija kā stimuls kaut ko mainīt [nodzīt uzkrātos kg] un līdz ar to novārtā atstātās aktivitātes kļuva intensīvākas un parādījās jaunas lietas, ar kurām sevi nodarbināt. Man ir paveicies ar draugiem – ir kopīgas intereses un nav tādas lietas, ko sauc par vecuma atšķirību. Kopīgi laivojam, slēpņojam, ceļojam, brienam un darām citādas dullības. Daudzi draugi un paziņas joprojām brīnās. Manuprāt, tikai tāpēc, ka paši neuzdrošinās pamēģināt. Tiem vairāk tīk ierastā lietu kārtība, saukta arī par rutīnu. Nepārmetīšu, katram savs. Taču man šķiet, ka vēl joprojām esmu normāls un ir tik daudz izaicinājumu, kurus vajadzētu pieveikt.

Vēl man ir radies iespaids, ka par „saviem gadiem”, fiziskā izskata ziņā, vairāk uztraucas sievietes. Vismaz lielākā daļa. Nezinu, kas viņām ar to visu ir? Vīriešcilvēki, ar retiem izņēmumiem, to visu uztver vēsākā mierā. Laikam jau tāpēc, ka eksterjers nešķiet tik svarīgs. Jo redz, sievietēm taču ir jābūt skaistām [lai gan Latvijā un mazliet arī Īrijā skaistas jau viņas ir tā vai tā], bet vīrietim pietiek ar to, ka viņš ir izskatīgāks par zirgu… It kā tie gadi, kas nāk klāt, kaut ko būtiski mainītu. Nevajag jau tik burtiski uztvert to, ka līdz kaut kādam noteiktam vecumam ir jāiestāda attiecīgais koks, jānosit netīkamā čūska, vai jāapprecas. Lietas rit savu dabisko ceļu un notiek tas, kam jānotiek [par to, ja nemaldos, dzied Prāta vētra]. Ārējam skaistumam, ap ko ņemas sievietes, ir fakultatīva nozīme. Jo, ja tai galviņā ir tikai caurumi un putni, tad skaistums dzīvot nelīdzēs. Ar jaunkundzēm, kurām bail pat zālē apsēsties, vienīgais pieņemamais pārgājiens ir pa lielveikalu labirintiem, labākā izrāde ir cirks [nē, negribu aizvainot cirka māksliniekus] un lasītākā grāmata ir „Sīrups”, laikam nebūs pa ceļam. Ja vien kardināli nemainīsies mana attieksme pret lietām. Un tuvākajā laikā nekas tāds nav plānots. Tā laikam mana individuāla uztvere un priekšstats par to, kādai jābūt sievietei, lai viņa piesaistītu uzmanību.

Ko par to visu vēl pateikt? Mēs esam tādi, kādi esam. Jaunībā skrienam, lecam, dancājam, iedzeram vairāk vai mazāk sīvo un darām citas veselīgas un ne tik veselīgas lietas. Un tad daudziem iestājas tas brīdis, kad liekas, ka „tā nu vairs nevar”, vai arī nepiedien konkrētajai vecuma grupai. Muļ-ķī-bas! Kā jau var noprast no iepriekš rakstītā, tā „gudrības kaite” nav nekas vairāk kā rāmjos ielikta domāšana no laikiem, kad zāle bija zaļāka un ar viņu varēja darīt visādas lietas.

Pārnestā nozīmē – nevajag sākt dzīvot veselīgi tad, kad veselība jau ir sabeigta līdz kliņķim. Jūs esat tik jauni, cik jauni jūtaties. Izkāpiet no rāmjiem, ejiet un dariet visu, kas jums tīk – kāpiet kalnos, skrieniet, lidojiet, sērfojiet, ejiet uz teātri un kino utml. Aktīvs dzīvesveids [nepārspīlējot ar šo aktivitāti] vēl nevienam diži nav kaitējis. Ticiet sev un jums noticēs arī citi, un šīs aktivitātes uzlabos jūsu „sejas krāsu” dabiskā ceļā. Un atcerieties – vecums nav šķērslis daudzu sapņu īstenošanai!

Foto

Atvilktne: Runā viesis
  • Signe saka:

    nu kau otro reizi-mana rīta kafija ar olīvkoku, kurš cītīgi (neskatoties uz vecumu) spraucas iekšā par virutves logu, tiek pavadīta Jubilāres viesu jaukajā kompānijā. paldies jums!
    lasījās šis tik plūstoši, ka vienīgā vieta, kur apstājos bija “Sīrups” :) nu, lūk, atklāšu savu dzimšanas gadu 77 un šajā laikā vismaz 7 gadi pavadīti ārpus dzimtenes, līdz ar to nezināju, kas tas “Sīrups” ir :( nācās izglītoties tepat un tūlīt.
    un last but not least: par 100% piekrītu šim: “Ticiet sev un jums noticēs arī citi, un šīs aktivitātes uzlabos jūsu „sejas krāsu” dabiskā ceļā. Un atcerieties – vecums nav šķērslis daudzu sapņu īstenošanai!”
    īpaši par to, ka “nav šķērslis”. tur pat aiz okeāna Amīšu zemē, piemēram, nav nekas neparasts – pat “labākajo gados” kardināli mainīt karjeru, sākt pilnīgi jaunas studijas un radīt jaunus sapņus! Manas pirmās un vienīgās laulības ar amerikāni mani ietekmē, tā, ka sapņi rodas jauni katru gadu un arī pārliecība, ka šķēršlu nav (kur protams vīra atbalstošais plecs arī ļoti palīdz). pirms pāris dienām sāku nopietni apsvērt iespēju te uzmeklēt vai nu mākslas vēstures maģistru vai arī arhitektūras bakalauru. solos ziņot, kā man veiksies. Bet jau tagad zinu, ka 6.svešvaloda būs arābu :)
    ar sveicieniem no pēcrevolūcijas zemes,
    s

    24/05/2011 at 07:18
    • Kni saka:

      Arābu valoda ir lieliska izvēle, tiesa gan.. kad es mēģināju izrunāt dažus vārdus pēc manas izvēles, man pat mēģinājumi nesanāca un es vairs nemēģināju.
      No vizuālā viedokļa, raksts ir izteikti pievilcīgs. Ja nav noslēpums, kas ir tās pārējās piecas valodas?

      24/05/2011 at 22:44
  • Signe saka:

    smiekli smiekli :))) Kni un pārējie viesi, jūs neticēsiet – es vakar atlūzu pie svienību galda :)))) tiešā nozīmē :))) pārrados mājās pēc lieliski pavadītas darba/atpūtas dienas; vēlējos uzreiz Kni sniegt atbildi par 5 svešvalodām; iekārtojos ar mazo draudzinu Sonīti klēpī; sāku klabināt skaistu jo skaistu atbildi un …… suspense……. pamodos šorīt no rīta!!!! 4:52 am …sonītis nolikts rūpīgi pie gultas uz paklāja (tas laikam, lai marmora grīdas viņu nesaukstē) vai nu mistika un uzdarbojas Kaķi vai arī Vīra kungs (es lieku naudu uz otro) :)))

    tad lūk, atbildu šorīt – virtuvē – ar vakardienas kafiju (zinu sildīt ir grēks, bet ko padarīsi – laist nebūtībā arī…), protams cigereti (nē, šī nav Gauloises Blondes reklāma, jo tās LV netirgo ;)) un :
    valodas:
    1. latviešu – runāju, domāju, rakstu šobrīd visās citās, ne dzimtajā, tāpēc to automātiski pieskaitīju pie svešvalodas :(
    2. franču – RFL (ar to viss pateikts) un maģistrs Parīzē iekš diplomātijas (arī viss skaidrs)
    3. angļu (vairāk gan Amīšu) – Baltcom TV mājās un pirmais virtuālais on-line karš un ziņas par to katru vakaru Kosova – arī viss skaidrs, jo uzsvaru toreiz liku uz C kanālu un nevis uz B no UK ;)
    4. vācu – Gētes institūta 2 intensīvie kursi ar nepelnīti labiem rezultātiem – izcili – kopš 2003.gada atstāta novārtā, bet ja vajag varu saprasties pat ar mazu pilsētu funkcionāriem pat tālruni :)
    5. zviedru – tiešām un godīgi – tikai pamati – bet ņemot vērā šīs valodiņas ietekmi uz man pie dzimšanas doto vārdu – un to, ka gramatika (mans bubulis it visur) ir salīdzinot ar citām viegla – būs jāatsāk it drīzi :)
    6. (nu lūk pierādījums Jums dārgie viesi, ka matemātika nav mana stiprā puse) – krievu – tagad gan vairāk tikai Puškina vēstuļu sievai lasīšana un arī protams Krievijas “brīvās” interneta preses lasīšana :))

    lūk, repports gatavs – dodos kaķu medībās (sorry, kaķu barības medībās)
    lai jums burvīga diena (un protams ceru, ka ar izgulēšanos)
    S

    25/05/2011 at 06:56
  • Ilziite saka:

    Lasu un priecājos, priecājos un atkal lasu! :)
    Pirmkārt, par to, cik un kā šādi aktīvie mani iedvesmo. Nesen satiktais draugs – pasaules klaidonis, pašas plānotie ceļojumi un citu pavadīšana uz tālām zemēm, te vēl 2 aktīvisti.. Nu kāds tur vecums??! Kurš par to vēl domā, cik nu te katram gadu?
    Otrkārt – kā reizi vietā šķiet padalīties ar mani pašas prihvatizētu un G. Eliota rakstītu moto: It is never too late to be what you might have been. Katram novēlu to atcerēties vienmēr un visur!

    Priekā par mūsu visu (pie)dzimšanas dienām!

    25/05/2011 at 22:31

Leave a Reply