Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: Latvietis latvietim latvietis

Nav jau labi varbūt iesākt nedēļu ar sadaļu “Runā viesis”, bet šajā reizē tas būs izņēmums, jo sakarā ar daļēji attaisnoto aizņemtību, atļaušos publicēt vēl vienu Blanshas rakstu ar nosaukumu “Latvietis latvietim latvietis”. Ceru, ka šīs divas publikācijas iedvesmos Blanshu atsākt rakstīt un kādu dienu mēs varēsim lasīt kaut ko no viņas rakstītā. Kas attiecas uz foto, tad šo paņēmu no Blanshas rakstīkļa un tā dzimšanas vieta nav norādīta.

Pirms jūs sākat lasīt, atļaušos izmantot savu virtuves stāvokli un nosūtīt vienu silto sveicienu apburošajai kaķu meitenei Kiri dzimšanas dienā! =) Bet tagad gan – runā BLANSHA!

LATVIETIS LATVIETIM LATVIETIS

Nepatīku sev. Nu ne jau pilnībā, ne konkrēti es VISA, bet manas sajūtas, kas atkal ir uznākušas. Mana latvietiskā daba, un šoreiz negatīvākajā nozīmē, lai cik patriotiska citkārt arī nebūtu. Stāsts nav tikdaudz par nacionālo identitāti, kā tās iezīmi – salīdzināšanu, sacensību un, jā, arī skaušanu. Par laimi, mani nemoka tik zaļa skaudība, no kuras iemetas kuņģa čūla, bet tomēr. Un tātad:

Jau gadus septiņus es zinu savas lielās, laiku pa laikam uznākošās neapmierinātības cēloņus – tā ir nepiepildīta vēlme būt labākajai. Ne jau visur, bet kādā jomā zināt, ka bez manis nevar. Ka mani vajag. Gribas būt “uz izķeršanu” vai “uz apskaušanu”. Sportā. Mācībās. Mākslā. Darbā. Attiecībās. Nu jebkur! Bet jo vairāk es cenšos, jo vairāk “pārlieka centība aptumšo prātu”. es visu daru, kā nupat izlasīju kādā periodikā, labāk par sliktāko, bet sliktāk par labāko, un kopā sanāk ne šis, ne tas. Mēģinājumi atrast sevī harmoniju agrāk vai vēlāk cieš fiasko, jo darbojas tikai pirmajā – akūtas nepieciešamības un lielā gribasspēka periodā. Pēc tam sākas viss no gala – viņam tas, viņai tas, bet man nekā…

Nu tagad tas pats. Draudzenēm vīri, bērni, lieli plāni un, galvenais, nauda tā visa realizēšanai. Es laikam neprotu nošķirt īstās vērtības, jo nav jau tā, ka man nekā nebūtu – ir dzīvoklis, ir draugs, ir darbs, ir veselība. es esmu lielais, zaļais suns ar mazo kauliņu un esmu par to visu ļoti pateicīga Bosam Tur Augšā. TOMĒR man skauž, ka tam mazajam, parasti brūnajam, kuram tik daudz nemaz nevaja, ir tāds lielas graužamais. Es gribu attiecības, kurām es redzētu nākotni, kurās es vismaz gribētu apprecēties, kurās es gribētu bērnu. Tādu man nav. Dzīvoklis… nu neviens jau nespieda pirkt tik nepārdomātu, tik mazu. Taču tagad man gribas, kaut man būtu bijis kāds prātīgs vīriešgabals, kaut vai lai man PAŠAI būtu vairāk saprāta un augstākas prasības sameklēt ko piemērotāku – lielāku platību, vairāk istabas, sakarīgāku plānojumu… Kas izdarīts – izdarīts, tagadējo pārdot būs grūti, turklāt jaunu par ŠĀDU summu nenopirkšu. Plus Šīns intervijā kā pilnīgus muļķus minēja tos, kas pie 500 latu algas ņem hipo kredītu. Nu tādā gadījumā esmu muļķe kvadrātā, jo, kad ņēmu, man bija teju uz pusi mazāk nekā 500 un pat tagad tik daudz nav. Darbs… dargbs man patīk, tomēr es gribētu varēt labāk. Varēt nopelnīt vairāk. Nav man tādu spēju. Var jau teikt, ka es par maz daru, par maz “grozos”, taču sakot, ka es neesmu no TĀM, es patiešām nekoķetēju. No mana darba apjoma alga nav atkarīga, un savam privātam biznesam man nav ne ideju, ne dukas. Tā es šeit varu nākt, varu iet, atsēdēt savas stundas vai norukāt slapju muguru – tik un tā viss viens. Jāmaina darbs? Neee… Gļēva un neuzņēmīga. Darbs jau man patīk… Un veselība tik tā. Ar to viss labi, tikai gribētos to mazliet vairāk izmantot, braukt peldēt un slēpot, kāpt kalnos un nirt, ceļot un apskatīt pasauli un LV… manī manī manī un neuzņēmīgs vīrietis blakus. Un tad jau arī vairs vienai neko negribas plānot.

Skatoties uz draudzenēm šķiet, ka viņas, atšķirībā no manis, prot dzīvot. Visas ir atradušas savus vīriešus. Bez tam, ne tikai kaut kādus, bet, kā reiz kādā Sex and the City stila arunā atzinās, tad savus IDEĀLOS. Tādus, par kuriem labākus vairs nevarot iedomāties, bez kuriem sevi nevarot iedomāties…. Nu ir, ir viņām tie vīrieši labi. Kvalitatīvi, tā teikt. Skaisti jau, ka viņām tā. Un TURKLĀT viņas ir pamanījušās viņus apprecēt. Pa skaisto. Un tagad seko mājokļu iegādes un ģimenes pieauguma plāni.

Ja ap draudzeņu kāzu laiku es skatījos uz to visu saldām acīm, tad tagad acis jau samiedzas mazā nepatikā, mazā skaudīgā nepatikā. Par to, kā pērkas ideālie dzīvokļi, būvējas ideālās mājas, atrodas ideālie laiki bērna ieņemšanai un dzemdēšanai… Un tāds lipīgs, šķebinošs līdzcietīgs teikums – neuztraucies, tev arī tas viss būs…

@&#%$! No kurienes jums zināt, būs vai nebūs? Un ja nu nav? Ko tad jūs teiksiet – jūs ar savām perfektajām dzīvēm? Tad jūs teiksiet, ka mani jau laicīgi brīdinājāt, lai kaut ko daru, lai kaut ko mainu… vai arī žēlosiet un teiksiet, ka 45 gadi jau nav nekāds vecums, vēl viss man var būt priekšā… Nonsenss.

No žēlošanās jau vieglāk nepaliek, bet tvaiku drusku nolaist vajag, kaut vai tikai tāpēc, lai savām draudzenēm, kas patiesībā nav vainīgas pie tā, ka ir laimīgas (laime nav noziegums!), nepateiktu ko vēsu, aizskarošu vai vienkārši nevietā. Es tiešām negribu skaust un vēl jo vairāk centīšos priecāties par visu to, kas man ir dots, nevis par to, kā man nav.

P.S. Kad man vecāki uzdāvināja digitālo fotoaparātu, es biju TIK priecīga… līdz tam brīdim, kad ieraudzīju, kādi “daikti” ir manām draudzenēm, nu, tie lielie, ar maināmiem objektīviem, zibspuldzēm utt. Patiesībā man tādu lielo nemaz nevajag, bet taaaaaa nepatīk tas mazliet nicinošais skatiens no augšas uz manu “ziepjutrauku”, uz manu necilo dzīvesvietu, uz manu dzīvi…

P.P.S. Bet es taču neesmu neveiksminiece! :P

Atvilktne: Runā viesis
  • Rudīte :) saka:

    Nav jau teikts, ka tām meitenēm ar tām ideālajām dzīvēm viss ir tik rožaini, kā no malas izskatās!

    15/11/2010 at 01:46
    • Kni saka:

      Bet loģiski, ka nav. Latvietis vispār ir prasmīgs aktieris un ārpus mājas notēlos tā, kā vajag, lai tikai neviens nenojaustu, ka pils brūk vai plaisā. Pati esmu ko tādu piedzīvojusi un tā sajūta ir izcili pretīga, bet dažiem cilvēkiem tā ir ierasta prakse.

      Citādi man jau liekas, ka Blanshai šis ir bijis viens no tādiem sava veida “gruzoniem”, kad viss ir sakāpis pāri malām. Droši vien tā ap pilnmēnesi.. Viens gan ir skaidrs, visu cieņu par to, ka viņa spēj atzīt to “man skauž” faktu un apzinās, ka nav jau diez ko pareizi kaut ko tādu just.

      15/11/2010 at 06:41
  • Inesix saka:

    Esmu no tās otras puses, kurai ir gan vīrs, gan bērni, bet ne viss ir skaisti un rožaini. Vēl joprojām šķiet, ka kādreiz kaut ko vajadzēja darīt citādāk, dzīvot citādāk, jo tad taču tagad būtu tik forši. Bet nākas atzīties, ka tā, kā ir tagad, ir labi un pareizi man, nevis kādam citam, kurš skatās no malas.
    Par to tēlošanu ārpus mājas – nu kāpēc gan vajag citiem stāstīt to, kas pašai ne pārāk patīk? Jo ir taču tik daudz cilvēku, kuri TĀ priecātos, to dzirdot… Runa ir par ļauno prieku, kad tam otram viss (kā izrādās) nemaz nav tik skaisti.. Tāpēc labāk priecāties par to, kas ir, nevis par to, kā nav.

    15/11/2010 at 13:32
  • churkstinja saka:

    Ir labi atzīt, ka mazais zaļais pa iekšām plosās, bet vēl labāk ir iemācīties priecāties par to otru latvieti, ka viņam ir.
    Pirms trīs gadiem man nebija pilnīgi nekā un smagas slimības dēļ biju piesaistīta mājām un teju arī ratiņkrēslam. Tagad man ir pašai sava ģimene, savas mājas, savas aizraušanās, vājības un pāri visam atziņa, ka tad, kad man nebija nekā, un visām draudzenēm gandrīz viss ko sieviete savos 26 gados var atļauties, ļāvos sapņiem, ka man reiz arī būs…Sapņi mēdz piepildīties :)
    Tik patīk jau pašai sev pa plecu papliķēt, ka bonusus dabūju tāpēc, ka priecājos par otra laimi :D

    15/11/2010 at 16:40
  • melato saka:

    Sapņi mēdz piepildīties, lai cik banāli, tas nešķistu, pirms gadiem 4 varēju rakstīt uz mata to pašu, bet nu jau esmu tajā otrā pusē, sapnis pēc sapņa, vispirms tomēr satiku Viņu, kuru mīlu un cienu, tad arī bērniņu sagribējās, nu arī pat māja ir nopirkta, ne jau pils, bet tomēr mūsu:) Tikai tici un ceri, un esi drosmīga un atklāta pret sevi, un reizēm ir jāpieņem LĒMUMI, lai kas mainītos!

    15/11/2010 at 17:48
  • Kni saka:

    Inesix – uz runāju par pavisam cita veida izlikšanos, jo nekad nesapratīšu, kāpēc jāvelkas kopā uz pasākumu ar cilvēku, kurš pirms mirkļa reāli Tev ieķēzījis sirdī.. un ir skaidrs, game over. Bet ne, jāiet un tautās jāizliekas, ka viss taču ir labi.

    Churkstinja – ne jau par to, ka priecājies par citiem, Tu pie tā tiki. Muļķības. Manā paziņu lokā visiem kretīniem veicas daudz labāk nekā tiem, kas patiesi priecājas par citiem. +/- viss jau ir nolemts, var mainīt tikai attieksmi.

    Mealto – es laikam sevi nevaru palikt zem šī raksta, jo man kaut kā tie sapņi citi.. pie kāzu salona ar siekalu stāvējusi neesmu, bērnus man šobrīd arī nekārojas, māju man laikam arī nevajag un ‘pretējais dzimums manā dzīvē rada tikai vienas vienīgas problēmas :D Un es priecājos par draudzeni, kas kļuva par mammu un otru, kas precēsies tūlīt tūlīt.. Ak, un trešo, kas saderinājās, bet citādi.. vai nu es stulba vai kā, bet man to visu tiešām šobrīd jau nu noteikti negribās.

    15/11/2010 at 18:20
    • rudu saka:

      Man prieks par to, cik Tu prātīga esi! :)

      15/11/2010 at 20:29
      • Kni saka:

        Rudu :D Tu zini, ka par šo teikumu Tev var sanākt šmuce? :D Mums vajadzētu uzrakstīt par to, kā runā, ka Tevi jāsūta uz Āfriku dzimstību regulēt :D :D :D Sveicieni siltie no mūsu virtuves! Ak, kā es gribētu, lai Tu šovakar būtu te. Mums ir tādas gastronomiskās izvirtības ka vai =)

        15/11/2010 at 20:43
      • rudu saka:

        uz Indiju un Ķīnu mani jāsūta.:D

        16/11/2010 at 06:49
  • churkstinja saka:

    Varu piekrist par to, ka viss jau ir nolemts vēl pirms noticis. Tāpēc par tādiem kretīniem paziņu lokā, kam veicas…viņiem jau arī ir nolemts, tik varbūt ne tagad, varbūt uz vecumu.
    Es pati dažam labam cilvēkam neesmu bijusi nekāda medmaize, un ar par to maksāju savu daļu.
    P.s. Cilvēks nav stulbs, ja viņš nevēlas kko ko vēlas visi citi. :)

    15/11/2010 at 22:38
    • Kni saka:

      Zin’ kā ir.. man dažkārt rodas kompleksi vai vismaz tādas dīvainas sajūtas, ka lielākā daļa taču par to visu sajūsminās. Spiedz.. nu labi, nespiedz, bet saka to garo “ooooo”, ieraugot sīcīšus.. un viss tas it kā normālais dzīves ritms, bet es tikai saraucu domīgu seju un nodomāju: “Nu un?” Tieši tāpēc man dažkārt liekas, ka es laikam neesmu normāla.

      15/11/2010 at 23:13
  • Ilziite saka:

    :) Par rakstu gribas dot burkānmedaļu!! Nu ļooti patiesi.. It sevišķi patika tādēļ, ka es tik nesen iemācījos atpazīt sevī skaudību.. un pie tam vēl – sadzīvot ar to, lietojot kā špikeri.. Jo tas nu man vienreiz skaidrs – ja skauž, tad gribas.. Un tur nu nav vērts melot sev (un teikt, ka īstenībā jau negribas, ka “vīnogas skābas” utt), atliek tik saprast, par ko tieši skauž..

    Es piemēram, talantu raidījumu skatos, kā normāla latviete, ar vienu sirds pusi priecājos par cilvēkiem.. BET ar otru pusi, man tiešām skauž, ka citi tādi talantīgi un čakli un uzņēmīgi un neatlaidīgi.. Un es.. es sēžu mājās un to skatos.. droši vien tādēļ, ka mans talants ir TV neparādāms vai arī to vēl neesmu atklājusi.. Bet skauž.. :)
    Un vēl – lai saprastu, cik tas muļķīgi.. Es apskaužu vienu savu draugu par drosmi un uzņēmību ceļot.. Jo man nez kāpēc ir ideja, ka var ceļot vēl vairāk, skaistāk, labāk, interesantāk.. un tomēr es pat zinu, ka arī mani skauž par to pašu.. :D citi latvieši..
    Tā, ka stāsts jau nav gluži par baltajām kleitām, bērniem, “nokārtotu dzīvi” vai ko citu līdzīgu.. Katram savi sapņi. Un ja arī par kleitu – lai ir (un piepildīsies, ja tik sev atzīsies!)..
    P.S. Kni, tu galīgi neesi vienīgā..

    16/11/2010 at 14:12
  • Mēnessmeitēns saka:

    :)
    Reiz biji aprakstīts stāstu par gredzenu. Par tā eksistenci nestāstīju nevienam no paziņām, un, kad trīs mēnešus vēlāk tas tika pamanīts uz mana pirksta, tad tik sākās – ko neteici utt
    Pēc nedēļas, pie manis ieradās viena no šīm meitenēm un… Viņa visos pirkstos bija savilkusi gredzenus… Sudraba un zelta… Es paskatījos un domāju – šausmas, cilvēkam TĀDA skaudība.
    Jā, man arī ša, tad skauž… Bet, man tas nav slimīgi…

    Man piemērām pēdējā laikā ir vēlme izdzēst no draugu loka visus tos, kas ir apprecējušie vai tie, kam ir bērni! Kāpēc? Domājat man skauž? It nemaz… Man vienkārši ir apnicis, kā no manis gaida uķi-puķi komentārus zem bildēm! Un tad vēl vēstules – redzēji manas bildītes. Lienīte jau TIK liela izaugusi! Es taču Tev toreiz teicu, Tev vajag bērnu taisīt! Tā nav skaudība… Vienkārši paskatoties un dzirdot, cik visiem apkārtējiem IR LABI, sāc saprast, Tu esi kapeika, kas mētājās renstelē… Neesi vairs spoža, neesi nevienam vajadzīga, un par tevi neviens neko nenopirks…

    P.S. – par cilvēkiem ar fotoaparātiem… Ne visi ir fotogrāfi (daudziem ir nekvalitatīvas bildes, vēl trakākas par tām, ko savā laikā uzņēmām uz filmiņām), cilvēks, kam mājās atvilktnē mētājās otas, taču nav mākslinieks? :)

    18/11/2010 at 09:49
    • Kni saka:

      Ak, draudziņ!
      Tā jau tas notiek un par bildēm runājot, es te vienreiz jau izteicos, ka kādus 90% bilžu no galerijām nemaz neskatos, jo man neinteresē. Nevis man skauž, bet NEINTERESĒ. Es saprotu, ka jaunajiem vecākiem ir neizsakāms prieks par katru bērna kustību, par katru vārdu, ko tas pateicis, bet vai tad tiešām tas viss jādokumentē un pēc tam pie pirmās izdevības jāliek draugos? Mans uzskats par bērnu bildēm – tām vispār tur nevajadzētu būt. Ir forši, ka mazā Zane jau staigā un ka viņai ir arī pāris ilknīšu, ar kuriem iecirst maizē, bet tā mazā radība ir tik neaizsargāta. Pateicoties vecāku dižošanās mānijai tā kļūst vēl neaizsargātāka.
      Varbūt es gvelžu glupības, bet nu… tā es domāju. Un vēl man tracina kāzu bildes. Nopietni. Ne jau tāpēc ka skauž, bet gan tāpēc, ka kaitina. Labi, ja tās ir tādas mākslinieciskas un patiesi baudāmas kā foto vien, tad lai ir, bet citādi.. nea. Intīmi tas ļoti viss.

      18/11/2010 at 10:28

Leave a Reply