Kad saņemu jautājumu, kur manis darinātās lietas var nopirkt, nākas vien teikt, kā ir: “Nekur.” Viss tālākais stāsts ir par to, kā nespēju radīt masām, turklāt tas nozīmētu, ka man tomēr jākļūst par mazu Ķīnu un naktīs jāpārstāj gulēt pat tās nožēlojamās sešas stundas, kuras tagad kaut kā vismaz sagrabinu. Miega drumslas tās ir. Drupačas. Papildus visam šim stāstam seko vēl kāds, kas balstīts draugu pieredzē… kur ir garantija, ka par savām lietām saņemšu samaksu? Lūk, tieši par to būs šī vakara ieraksts, kas būs manas Rudu a la runā viesis kliedziens, jo nu jau ir gana un līdz Jaunajam gadam palicis vien mēnesis, taču, kā zināms, vecie parādi jānokārto vecajā gadā. Vispār, jopt, kā man tie simtlatnieka simts lati, jauno dzīvi kārtojot, noderētu, bet ko nu.. tā ir samaksa, lai nekad nav jāsveicinās :D Bet tagad gan pie lietas un aicinu pie virtuves galda Rudu.
“Rudu, Tu nodarbojies ar labdarību!” Jā, tā ir sanācis, pašai negribot. Parāds nav brālis, bet ir cilvēki, kas to nesaprot. Daži lati, tas tak ir nieks! Daudzi tā uzskata. Runa ir par manu tā saukto saimniecisko darbību, rotu realizēšanu. Veikali, kas nemaksā ik mēnesi par rotām ietirgotus padsmit latus, jo sak`: „Tā tak nieka summa, neies jau te zin` skaitīt grašus. Mēs ik mēnesi tikai tiem, kam simtos.” Tā skaitās norma. Aha, un, ja mana prece desmit tādos veikalos un mēnesī no katra salasās tie padsmit, sanāk smuka summa, sanāk nauda par kuru pirkt materiālus un galu galā „maizīti”. Bet nekā. Veikali bankrotē, naudu nesaņemu, arī prece paliek tur un aizceļo neizdibināmos ceļos. Bija tāds uzdavini.lv, bija Smukumbode Kuldīgā, ir vēljoprojām viens otrs veikals, kas tēlo beigtu un kurlu kā veca baba laukos, kad runa ir par naudu. Ir atsevišķi konkrēti cilvēki, ar kuriem sadarbojos un no naudas nav ne miņas. Gaida, kad tikšot zaļā zarā. Aij’, lai jau izdodas!
Protams, protams ir bijusi arī pozitīva pieredze, piemēram, veikaliņš Siguldā Koša Broša, kura ar` diemžēl jau vairs nav, Sprādziens Skapī, Žagatas Bode…
Smalki jāizvērtē, ar ko sadarboties. Skumji, jo lietu izgatavošana prasa lielu laiku un pacietību un lietu vešana pie pircēja ar`, ja tas viss jādara vienam cilvēkam, tur uz pusēm jāpārraujas. Katram vajadzētu darīt savu darbu. Pēc labākās sirdsapziņas.
Pēc šī izlasīšanas Rudu teicu: “Zini, tas, ka no uzdāvini.lv neko atpakaļ nesaņēmi – ne lietas, ne naudu – ieslēpts jau pašā nosaukumā.. sanāk, ka uzdāvināji ar..”
Foto: treehugger.com
Nu, lai uztaisītu savu internetveikalu mūsdienās nevajag pārlieku lielus ieguldījumus. Un preci varēs piegādāt tikai PĒC samaksas.
Lai uztaisītu reālu internetveikalu, kur nevis tikai tiek veikts pasūtījums, bet gan maksāts ar karti utt., vajag gan pietiekami lielu naudu, bet šobrīd runa nav apr to. Runa ir par to, ka naudu vajag atdot par pārdoto preci, saproti? Cik tad ilgi var gaidīt, kad viena drostala uz zaļa zara tiks? Vai arī kāda cita bode ne tikai nepārdotos darbus atdos, bet arī samaksās par pārdoto? Galu galā, kāpēc nevar atbildēt uz vēstulēm un zvaniem? Komunikācija ir slikts stils? Vai arī te jāsauc visi vārdos un uzvārdos, lai kaut kas notiktu?
jā lūk par to komunikāciju, pati mācos, jo esmu grēkojusi un par citiem dusmojos. baigi bieži ir tā, ka kaut kas nesanāk, noiet greizi ar tām pašām naudām un tā. Man jau liekas, ka vajag spēt vienkārši pateikt kā ir, nevis tēlot beigtu un izlikties, ka epastu vairs nelieto un zvanus nesaņem.
Un man par naudu, tas jau vienkārši ir nezolīdi, jo ja nepādeva tātad prece kaut kur glabājās un to var atnest un ja nav preces, tātad nauda kaut kur kūļājās, vai ir aizgājusi neceļos. kaut nu izdotos atrast un dabūt maciņā!
jā, skan skumji.
Vai Rudu nav oficiāla papīra – rēķina – ar ko kaut kur varētu aiziet un pieprasīt, lai tas kaktru kantoris samakā? Parasti taču rēķinos ir norādīts datums līdz kuram jāsamaksā un, ja nevar, tad ir iestādes pie kā griezties, lai to naudu tomēr izspiestu.
Vai arī varbūt jāprasa priekšapmaksa. Lat tev jau kādus 50% no summas samaskā pirms lietu saņemšanas. Tā ir tāda ķīniešu prakse.
bet vispār nezolīdi tām bodēm šitā rīkoties.
Nun, Tu taču zini, kas viss beigsies ar vārdiem: ja Tev kaut kas nepatīk… kā jau te ir pieņemts.
Pati toreiz biju līdzi, kad pateica par tiem simtlatniekiem, ka tiem vispirms, bet tie sīkie jau var gaidīt.
Es jau visus šitos sauktu vārdos, bet Rudu neļāva.. piesies vēl neslavas celšanu, bet ko tad lai ceļ, ja citādas slavas nav?
Nē, nu man būs mācība – ar kantoriem ārpus Rīgas nesadarboties. Viens kantoris man Kuldīgā, viens Jelgavā. Braukt gabalu Valmiera- Jelgava, Valmiera-Kuldīga nebūs visai finansiāli izdevīgi, jo nav jau arī garantija, ka man tur kāds, ko dos…
Uj kā vajag saukt vārdus. Un kā vēl vajag. Jāizmanto interneta spēks. Savādāk tie krāpēji mācību nedabūs
Mjā, skumji. Es te (Uk) strādāju par grāmatveža palīgu, un daži uzņēmumi dara tā – pieprasa pusi no summas par piegādātajam precēm, pat pusi no 20 mārciņām, jo neviens nav labdaris, un krievu biznesu (nopērc dārgāk, pārdod lētāk) arī vairs nevar atļauties! Nepatīk kaut kas? Nebūs Tev prece! Jo naudu par nepārdoto vari arī atdot atpakaļ, un līdz ar to saņemt preci. Meitenes, mūsu laikos labāk neriskēt, visiem patīk braukt ar ragaviņām, bet nevienam nepatīk tās kalnā līdzi vilkt. Skumji, bet tā ir bijusi problēma visos laikos. Un arī tos padsmit latus ir jāatdod tam, kam tas pienākas…
Pati palaikam mīlu pafilcēt un zinu cik daudz pacietības un laiku vajag, lai uzburtu tik fantastiskas lietas, kādas rada Rudu…
Pagalam skumji un nesmuki…
Nav jau Rudu tāda vienīgā. Pilns ar tādiem pieviltajiem, ja dr.lv palasa domubiedru grupās. To bēdu stāstu ir čupu čupām. Saprotu, ka dzīvot grib visi, bet nu.. manuprāt, par pārdotajām lietām naudiņa ir jāatdod un arī parādi ir jāatdod. Kad man saka, līdz piektdienai, parasti gribas jautāt, kura mēneša? :D Tas tā, par naudas aizdošanu.