Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: Strādāt, nevis draudzēties!

Vai esmu pirmklasīga darbiniece? Nē. Vai visu izdaru izcili? Nē. Vai es mēdzu kļūdīties, aizmirst un kaut ko nepaspēt? Jā, taču ne apzināti. Vakardien tas tika traktēts citādāk. Nekad nebūs tā, ka patiks visi cilvēki, ar kuriem kopā strādā, taču, lai arī kādu nepatiku pret kādu no viņiem justu, es nekad nenolaistos tik zemu, lai ietu par kādu no viņiem sūdzēties. “Mammu, Anniņa mani sit,” ir bērnudārza līmeņa paziņojums un rīcība, un esmu pieradusi, ka pieaugušie savas antipatijas, iebildumus un konfliktus kārto aci pret aci nevis ar trešo personu palīdzību. Lai kā tur arī būtu, arī šo krupi norīšu, taču rūgtums ir baigs un draudzības vairs nav, kas ļoti žēl, bet stāstam par darbu un draudzību kopsavilkumu uzrakstījusi Une. Viņa tad arī būs mana runājošā viešņa.

Lai arī par vienu no savām stiprajām pusēm es uzskatu māku izteikties, vai vismaz domas ietērpt vārdos, ir dienas, kad man liekas, ka labāk nevajadzēja vērt vaļā muti. Prātīgāk būtu bijis paklusēt, pat ja no manis tika gaidīta atbilde. Arī šeit ir daži ieraksti, kas ne tā tiek saprasti, liekot aizdomāties par to, vai māku pareizi un, kas galvenais – precīzi izteikt savu domu. Šodien secināju – vēl garš ceļš ejams.

Šodien, pēc sapulces, kurā es dalījos personiskā stāstā, kas manā uztverē bija domāts pamācošs un ar morāli, pretī saņēmu no kolēģes divdomīgu joku, bet no otras, vēlāk pēc sapulces, komentāru par to, ka es bieži esmu naiva un pasaku pārāk daudz, bieži to, ko labāk nevajadzētu. Un tad es iekodu mēlē. Patiesi, ir stulbi domāt, ka visur ir draugi un ikviens tevi sapratīs tā, kā tuvākie, domu gājienu uztverot pareizi. Ne visi novērtē un ilgojas pēc otra cilvēka atklātības un dvēseles striptīza. Ne visi vēlas iedziļināties domās, kam nav tiešas saistības ar darbu. Bet ja runājam par darbu… reizēm šie tabu šķiet svētīgi, citreiz mokoši. Galu galā, ar kolēģiem es pavadu vairāk laika kopā, nekā ar savu vīru, vecākiem vai draugiem. Reizēm mēle samežģās un attiecības kļūst familiārākas.
Reiz, kad strādāju savā pirmajā darba vietā, viena no kolēģēm steidza pie priekšnieka gauži noraudājusies. Viņas sirdi nomāca intrigas un nesaskaņas, kas valdīja kolektīvā. Viņa bija neizpratnē un vēlējās tapt pareizi saprasta. Priekšnieks, cienījama vecuma kungs, ar lielu dzīves pieredzi, viņai toreiz teica – Mīļā, vai zināji, ka uz darbu ir jānāk strādāt, nevis draudzēties? Tava problēma ir tā, ka gribi būt draudzene, nevis kolēģe.

Viedi vārdi, ko es centos paturēt arī savā prātā sastopoties ar jauniem kolēģiem, priekšniekiem un studiju biedriem. Paturēt prātā – nenozīmē izmantot praksē. Ne vienmēr, protams. Sajūtot robežu. Ir priekšnieki ar, kuriem esmu no viena šķīvja ēdusi garneles, ar citiem pēc ballītes steberējusi mājās. Ir kolēģi, kas ļāvuši man ienākt savās mājās un ir laipni gaidīti manējās. Ir kolēģi, ko satiekot uz ielas jau pēc vairākiem gadiem, kad darba gaitas vairs nav vienas, bet gribas smaidīt un apskauties. Ir tādi, ko es vairs speciāli nekad nesatikšu, un iespējams, ka tiekoties, tik pamāsim ar galvu. Un ir tādi, kas ir kļuvuši par draugiem.

Es nezinu kā labāk. Laikam esmu pārāk slikta aktrise un nespēju savu būtību noslēpt zem maskas, bet visas emocijas, domas laižu laukā – sakot skaļi, darot tieši. Par maz kontroles, Une, par maz.
Mūžu dzīvo – mūžu mācies. Un jāmācās man vēl daudz!

Lai arī reti kad tiek noklausīti pievienoto dziesmu video, šo patiešām ir vērts. Ane Brun.

Lai koši!

Atvilktne: Runā viesis
  • Dainis Gžibovskis saka:

    “…uz darbu ir jānāk strādāt, nevis draudzēties.” – vienkārši ekselents teiciens.
    Tomēr reizēm ir patīkami, ja kolēģu starpā ir kāds draugs, kuram reizēm var palūgt palīdzību vai vienkārši parunāties par darbā notiekošo.
    Domāju, ka prātīgākais variants ir kaut kur pa vidu – norobežoties no kolektīva un vispār nedraudzēties nevar, bet nevajag arī censties savu darba kolektīvu uzskatīt kā ģimeni vai draugus.
    Vispār šī ir ārkārtīgi aktuāla tēma.

    09/08/2011 at 14:30
    • Kni saka:

      Var draudzēties, bet ne ar sievietēm. Diemžēl.
      Es zinu, ka tam otram cilvēkam ir pilnīgi pohuj (jā, tieši tik rupji!), bet man sāp un ir šausmīgi žēl.
      Nu neko, galu galā neviens tur man par draudzēšanos nemaksā un tajā teicienā ir daudz patiesības.

      09/08/2011 at 14:35
  • Linda saka:

    Parasti noklausos pievienotos dziesmu video un tieši tāpēc esmu arī uzzinājusi priekš sevis nezināmus, jaunus un labus izpildītājus vai dziesmas. Tāpēc paldies! :) Un turpini vien pievienot.

    10/08/2011 at 07:50
    • Kni saka:

      Šis priecē, lai gan katrs dara pēc saviem ieskatiem un nevienam neko pārmest nevar.
      Jā, bet priecē, ka Tev patīk un ka Tu klausies!

      10/08/2011 at 15:58
  • Gicha saka:

    es aizdomājos… vispār pēc būtības esmu draudzīga, bet tiešām ir bijuši gadījumi, kad darbā savas siltās jūtas piebremzēju… laikam nostrādā tas, kas šeit nosaukts “uz darbu jānāk strādāt, nevis draudzēties”, laikam pati sabīstos no savas atvētās sirds…
    un vēl sapratu, ka ātri aizmirstu pāridarījumus (un paldies dievam!), jo arī es esmu saņēmusi, kā es to toreiz nosaucu, “duncīti mugurā”… baigi jau toreiz gribējās izstāstīt patiesību cik es nē, cik viņa, bet neizstāstīju, klusu (cēli :) )cietu… šodien domāju, ka duncis manā mugurā ir radījis lielākas komplikācijas viņai pašai… bet es nepriecājos, man viņas žēl…

    10/08/2011 at 12:04

Leave a Reply