Kni virtuve

love yourself more

Runā viesis: virtuvē Ilze!

Paturpinot jau iesākto tradīciju, šovakar lasīšanai piedāvāju diezgan garu lasāmvielu. Mana šīs reizes viešņa – Ilze. Šī ir viena no tām burvīgajām Ilzēm, ar kurām man ir palaimējies iepazīties. Ilze ir iedvesmojoša un drosmīga, jo es nezinu nevienu jaunkundzi, kurā tik bezbēdnīgi un bez jebkādiem aizspriedumiem būtu gatava doties ceļojumā viena pati kaut uz otru pasaules malu. Nu labi, varbūt vēl vienu zinu gan. Sarunās vairs neizplūdīšu, iekārtojieties ērtāk – virtuvē Ilze!

Kā es burāt braucu jeb jūras un džeza mīļotājas prieks

Šī vasara mums nežēlo ne sauli, ne karstumu, ne arī lietus un negaisus. Devīga. Un mūs nežēlo. No sākuma – “dievīga”, nu jau “būtu super, ja nebūtu jāstrādā”.. Bet, kā zināms, mums, Latvijā dzīvojošajiem, arī “sezonā” mēdz būt brīvdienas. Kā ziemeļniekiem piedienas.. Savukārt mana sestdienas izklaide ir pavisam dienvidnieciska.. Lai gan – tās laikā saprotu, ka tas tikai klasisks stereotips.. Jo jahtotāji nedalās pēc tautības un dzimšanas vietas Z-D virzienā, bet gan pēc dvēseles stāvokļa un jūras tuvuma. Jūrinieki, tā teikt..

Nu jau laiciņu jūtos kā “jūriniece” dvēselē un savus draugus smīdinu ar “jūras klausīšanos” pludmalē.. Lai jau smej! Es pa tam, laiku nositot internetā, uzklikšķinos uz kāda koncerta afišas, visai interesanta koncerta un vilinoša (jazz, Very Cool People + jahtas Mangaļsalas ostā).. Mmm.. Pavisam drīz jau virtuāli meklēju sev kompāniju, sak, būs lemts – uzradīsies. Un iedomājies – ir ar! Saņemu aicinājumu piebiedroties uz jahtas Dzidra. Viss sarunāts un prieka pilns smaids pa seju koncerta gaidās..

Prieku ne tikai sejā, bet sirdī daudzkāršo negaidīts aicinājums kāpt “uz borta” jau pa dienu, pievienojoties burātājiem.. Ehh, nu kā tā, tik labi var notikties? Sarunātajā laikā esmu jahtklubā (uh, cik skaisti izklausās) un lēni pastaigājieties gar piestātni atrodu Dzidru – baltu vidēja lieluma jahtiņu (nudien nav ne jausmas par viņu parametriem). Uzzvanu kapteinim un viņš mani aicina iekārtoties, kamēr pats aizbrauc uz veikalu pēc ledusskapja papildinājuma. Ehh.. Laikam man pat nevajag Grieķiju, lai sajustu īpašo feelingu, kad ir tiiik labi!

Kapteinis ir atgriezies un palēnām sāk sarasties arī citi burātāji, viņa draugi. Kāds pāris gados ar saviem nu jau pieaugušiem bērniem un mazbērniņu. Mazais burātājs Valters ir īpaši kolorīta personība, kas sagādā gan smaidus, gan rūpes visa brauciena laikā! Sapazīstamies mazliet, iekožam, kas nu paķēries līdzi no ēdamā. Un lēnu gaitu izslīdam Daugavas ūdeņos. Vēja nav. Praktiski nemaz. Ejam ar motoru. Ūdeņi gludi. Par Daugavas krāsu – neko neteikšu. Debess nedaudz apmākusies, mākoņu palags mūs pasargā no saules šovasar tik neatlaidīgajiem stariem. Ir tik labi, ka ik pa laikam iestājas pavisam dabisks klusums, kad katrs no mums ir savās domās tepat jahtā, tur aiz horizonta vai, iespējams, kāds vēl kur citur. Tikpat nemanāmi to pārtrauc sarunas. Par šo un to. Par ceļošanu un par dzīves likumiem. Par Vinniju Pūku un par burātāju gadatirgiem. Tās ik pa laikam koriģē Jēkaba neapmierinātā ņurdēšana par to, ka viņam vienīgajam uz jahtas jāstaigā ar glābšanas vesti (tas ir noteikums, ka bērniem līdz 12 gadu vecumam visiem tāda jānēsā uz klāja). Pēc laika (šeit tas mērās savādāk nekā uz sauszemes, jeb – laimīgie pulksteņus nenēsā) mani vaigi sāk silt, saulites pēdas jūtu arī citur. Tas mani mudina izģērbties peldkostīmā un nodoties saules peldēm (par SPF neaizmirstam) un vēja glāstiem.. Ik pa laikam kapteinis noorganizē pa burai, mazliet kādu vēja pūsmiņu mums izdodas noķert gan tikai jūrā esot. Tomēr arī tā vairāk atgādina spoguli, kas nenoguris saules gaismu pavairo divkārt. Mēs slīdam baltā gaismā.. Gaismā, kam mazliet toni piejauc bojas, buras un putni.

Mūsu meditatīvo noskaņojumu mazliet maina iebraukšana Lielupē. Jo, pirmkārt – pavisam nesen tik tāda iespēja pastāv (iebraukšanas iespēja jahtām no jūras). Otrkārt, esam nobrieduši peldei un jūrā ūdens ir ļoti auksts (ap grādiem 13). Meklējam ko siltāku un Lielupē tas izrādās pat par 10 grādiem labāks. Paslīdam garām jaunbagātnieku motorjahtām, garām spiedzošiem bērniem Lielupes pludmalēs, garām makšķerniekiem, kas Lielupes vidū stāv līdz ceļiem ūdenī (šis skats mani uzrunāja). Atrodam klusāku līcīti un izmetam enkuru. Izpaliek gaiši zils ūdens un upes gultnes pētīšana, tomēr tepat Latvijā tieši no jahtas nirstam ūdeni un baudām! Baudām vasaru, ūdeni, sauli!

Atvēsinājuši sakarsušās galvas un saules karsētos ķermeņus, esam gatavi tālākam ceļam. Uz klāja žūstam. Kapteinis sadomā apciemot “Klaidoņa” īpašnieku, gar piestātnēm braucot viņa runas atgādina tādu kā pastaigu pa lauku ciemu – te tas dzīvo un tur tas.. Visi visus pazīst. Vismaz daudzi daudzus. Pavisam cita, paralēla pasaule tepat Baltijas jūras krastā. Pasaule nevis teritorijā, bet gan domāšanas un dzīves veidā. Saimnieks (Klaidoņa) gan nav “mājās” un mēs dodamies tālāk. Jeb pareizāk sakot, lēnām griežam atpakaļ, jo vēl ir jāpaspēj pirms koncerta ieņemt labākās vietas, piestūrēt tuvāk.
Jūtu, ka šī diena jau ir ideāla. Neatkarīgi no vakara, kas solās to tikai uzlabot. Sēžu jahtas priekšgalā. Man zem kailām pēdām šķiras ūdeņi, Dzidrai uz priekšu traucot te motora, te vēja pūsmas dzītai. Man priekšā ir tikai horizonts un pa jūru klejojošas jahtas un kuģīši. Rokā alus (domājiet ko gribiet, bet Latvijā vasara bez alus nav vasara, lai ko arī mamma, mans kuņģis vai sabiedrība teiktu) un absolute chill. Perfekti! No sapņa ik pa laikam mani modina ūdens motocikla rūkoņa un šļaksti. Būs man tas arī kādreiz jāpamēģina, savādāk nevaru saprast, kas tas pa prieku.

Tepat jau ir klāt osta ar kuģiem, dūmeņiem, termināliem un konteineriem. Kuģojam iekšā un piestājam, lai uzņemtu vēl dažus koncertgaidītājus. Visi uz klāja un mēs sekojam jahtai “Ilze”, kam iegrime dziļāka nekā mums, lai neuzsēstos uz kāda sēkļa. Koncerts notiks uz katamarāna, klausītāji un dejotāji uz jahtām un kuģīšiem, laiviņām. Saule norietējusi un pustumsā mēs lēnā garā kārtojamies. Jahtas, kura paklausīgāk, kura draiskojoties un citām gandrīz pieduroties, pēc laika ir viena blakus otrai, sasaitētas (ja nemaldos, saucas abortāža) rātni gaida džeza skaņas no katamarāna “Lover”.
Satumst pavisam strauji un Very Cool People sāk savu priekšnesumu. Iekārtojos savā mīļākajā vietā, jahtas pašā priekšgalā, un izbaudu saksofona, ģitāras, bungu un sintezatora balsis, atsevišķi un kopā. Ik pa laikam mēģinu ķert domu. Ar kapteini vienojamies, ka ir jānoklausās ļoti daudz džeza, lai saprastu, kurš ir romantisks un kurš vienkārši par mīlestību. Un es esmu ar mieru noklausīties ļoti daudz džeza. Tas gan sāpīgi atgādina par to, ka vēl joprojām saksofons stāv skapī nepūsts, taču manas ausis ir izslāpušas pēc šiem ritmiem. Būs mājās džezs jāpaklausās biežāk. Nemanot aizdomājos, kā izskatās krītošas zvaigznes starp jahtu mastiem. Žēl, bet šodien to neuzzināšu, jo ir mazliet apmācies un pilsētas ugunis naksnīgas debess tumsu atjauc ar laternu gaismām. Ehh, bet kapteinis stāsta (un tam gribas ticēt, jo viņš uz Mildas apkārt pasaulei braucis, diplomu uz jahtas redzēju), ka okeānā ne tikai zvaigžņu lietus, bet arī lidmašīnu “lielceļus” varot vērot.. Very Cool People te gandrīz iemidzina, te uz deju velk. Izbaudu visus noskaņojumus un pa vidu vēl DJ gaumi viņu atpūtas brīdī. Blakus pāris kompānijas ballējas, daži starpbrīdī nopeldas. Sajūta mazliet sirreāla, it kā tas tiešām nebūtu tepat mājās, tepat Latvijā. Ehh, nu bet skaisti taču!

Pulkstenis man nav vajadzīgs un tālu somā nolikts šodien, taču koncertam beigas pienāk tā kā tā. Puiši atvadās. Jahtas atsaitējas. Un lēni, nemanāmi, tāpat kā bariņā savākušās, izklīst pa piestātnēm, kura veiklāk, kura gausāk. Viss. Atvados no kapteiņa un pasakos par iespēju, līdz nākamajai reizei. Afterparty jahtklubā izlaižu. Man noskaņojums uz cita viļņa. Un negribas no tā “nokāpt”. Negribas atgriezties no sapņa. Vēl ne.

P.S. Jahtkluba Auda organizētais džeza koncerts Very Cool People On Water notika Mangaļalas ūdeņos, 14.08.2010.

P.S.Kni. -> Foto ar Dzidru un infotmāciju par jahtu skatīt TE!
Bet, ja gribas lasīt par to, kur Ilze ir bijusi vai arī grasās doties, tad nāc uz www.ilzitescelastasti.wordpress.com

Atvilktne: Runā viesis

Leave a Reply