Runāt

Manī mita divas pasaules. Biju izsalkusi, taču bez kādām apetītes pazīmēm, un vienīgais, ar ko patiešām labprāt mielojos, bija burti, teikumi un lappuses. Lappuses, kas aizpildīja nemiera pārņemto prātu un juceklīgi klaiņojošo sirdi.
Ir tādi, kas uzbrūk, ir tādi, kas aizstāvas, bet ir tādi, kas slēpjas, un es piederēju pie trešajiem, mēģinot vismaz periodiski noslēpties no sevis, no uzbāzīgajiem jautājumiem un sevis tirdīšanas. Tik ilgi mēģinot saprast, kāpēc cilvēki negrib mani pieņemt tādu, kāda es esmu, galu galā nonācu pie viena secinājuma, ka tāds cilvēks ir tikai viens, proti, es pati.

Ja kādreiz liekas, ka kāpelējat pa vieniem un tiem pašiem grābekļiem, iespējams, arī jūs nonāksiet pie domas, ka iespējams, tas grābeklis ir piesiets pie kājas un kā nebeidzama leijerkastes melodija velkas līdzi, ritmiski sitot pa pieri. Teikt, ka nesāp, būtu apmēram tāpat, cik patiesi vienmēr atbildēt uz jautājumu „kā iet?”. Ja viss sāpētu tikai kā sitiens.* Iespējams, ka grābeklis sita arvien spēcīgāk, jo to nepameta cerība, ka es tomēr beidzot iekliegšos, nevis klusībā pie sevis gremošu sāpi kā košļājamo gumiju, kurai, kā bērnībā, kad beidzās garša, piebērām cukuru.

Varbūt smieklīgi, bet es lasīju, lai beidzot iemācītos runāt. Skaļi, nevis klusējot un vairākas reizes pie sevis atkārtojot tekstu, lai galvā aptuveni nojaustu, cik muļķīgi tas iespējams izklausīsies, ja atskanēs arī citiem dzirdamā formā.

Dzīves ceļā nav nekā tāda, ko mēs nezinātu jau pirms tā uzsākšanas. Dzīves laikā neviens neko svarīgu neiemācās, visu svarīgo mēs vienkārši atsaucam atmiņā.

Nu re, pavisam vienkārši – mēģinu atcerēties to, ko esmu piemirsusi.
Runāt.

* Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”
Pārējie citāti palienēti no šī paša autora cita romāna, proti, “Eņģeļa spēle”.