Kni virtuve

love yourself more

Saliekot skatu punktus

Rienci. Triumfs un sakāve.

Kāds aizmugurē bubināja, ka neko neredz. Kāds cits čaukstināja papīra lapas un veica pierakstus. Diriģents. Sirmam fotogrāfam ar tautisku rokassprādzi dāmas deva padomus par kadru izvēli. Kāds vēl nebija sapratis, kurp atnācis, un turpināja lūrēt spīdošajā ekrānā, glāstot to ar rādītājpirkstu. Vienu rindu priekšā stāvēja vīrs ar milzu kameru, kurai augšpusē bija neliels ekrāns, kurš savukārt rādīja to, ko citi ar kamerām bruņojušies vīri filmēja. Orķestra bedre. Uvertīra. Enerģisks diriģents un sinhronas orķestra dalībnieku kustības. „Cik skaistas melnbaltas bildes sanāktu,” es nodomāju un turpināju klausīties pacilājošo iesākumu, ar vienu aci ik pa laikam ielūrot kameras ekrānā.

Pašā stūrī, tur augšā virs skatuves, precīzi kā nogriezts ar nazi, tika izgaismots cilnis, medaljons. Kā vēlāk tika apstiprinātas manas aizdomas – Vāgners. (Ja esat ievērojuši arī pārējos trīs, tad tie ir Gēte, Šillers un Šekspīrs.)

Dažkārt ir tā, ka sliktāka vieta var būt ieguvums, jo ļauj palaist garām to, kas būtu novērsis uzmanību no tā, ko nevajadzētu palaist. Aizver acis un klausies.

Sajūsmas skatu punkts

Mūzika pārsteidza ar dažādību un negaidīto mundrumu. Tā lieliski sadzīvoja ar solistiem un kopkori (ģeniāls brīdis, kad kopkorim dziedot, orķestris pārstāj spēlēt, un, orķestrim atsākot, apklust kopkoris.. un tā vairākas reizes), kurā jo īpaši aizkustināja (kā jau vienmēr) Rīgas Doma zēnu koris. Ar apbrīnu skatos uz tiem mazajiem puikām, kas ar pieaugušo nopietnību attiecas pret to, ko dara, šajā gadījumā, izdziedādami sarežģītu tekstu visnotaļ neērtajā vācu valodā. Burvīgi!

Nesapratnes skatu punkts

Manī mīt pārliecība, ka cilvēkam parasti nepatīk tas, ko viņš nesaprot.
Un es nesapratu.

Nesapratu balerīnu iznācienu ar diezgan drebelīgajiem un nestabilajiem piesēdieniem (nezinu, kā sauc tās kustības), kā arī nesapratu, kāpēc viena no viņām skaļi latviešu valodā skaitīja līdz astoņi. Ja jau tik ļoti bija nepieciešams skaitīt, tad kāpēc ne vāciski?
Nesapratu kāpēc solisti un koris dzied pret skatītājiem, nevis viens pret otru.. kā padomju laikos, it kā atdziedātu diriģentam vai kādai pārsvarīgai personai zālē.
Nesapratu, kāpēc bija jāuzvelk uz skatuves dzīvs zirgs, jo tam nabaga lopiņam taču neprātīgi bail, un tā vien likās, ja kāds uzsistu īpaši skanīgi pa šķīvjiem, mēs redzētu kādu aulekšojam.

Vislielākais “nesapratu”.
Man bērnībā mamma mācīja, ka neklājas pret cilvēku vērst ieroci, pat ja tas ir tikai spēļu.
Es gribētu saprast, ko tieši izrādes veidotāji gribēja pateikt, uz auduma projicēto ieroci pavēršot pret skatītājiem?

Pēc skatu punktiem.

Kāda kundze, nākot laukā no zāles, bija ārkārtīgi lakoniska un tā arī pajautāja: kā tādu sūdu var uztaisīt? Laikam labā vietā sēdējā. Pēc cita atstāsta, kāda cita kundze esot aizgājusi pēc pirmā cēliena, jo izrāde uzvelkot, savukārt vēl dzirdēju ļaudis jautājam, vai esot paticis, balsī ieskandinot tādu kā nesapratni par to, kas īsti tikko redzēts. (Redzēts, nevis dzirdēts!)

No tā visa mans ieteikums.
Netērējiet naudu. Nopērciet palētāku biļeti, apsēdieties ērtāk un aizveriet acis. Jums patiks.

P.S. Skatījums no cilvēkiem, kas zināja vairāk un zināja kāpēc. Es taču teicu, ka nepatika bieži rodas nezināšanā: Intervija ar režisori un Hotel Pro Forma vadītāju Kirstenu Dēlholmu no Dānijas. Savukārt no otras puses jautājums: vai tiešām mākslai jābūt saprotamai tikai tad, kad to paskaidro? Ja nē, tad vai tiešām man ir jābūt sazin kādām iztēles un vispār zināšanām, lai aizietu uz operu un no tās “atminētu” to, ko tās autors iecerējis?

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply