Kni virtuve

love yourself more

Saņemot drosmi saujās

Šorīt, kad vairs nebija nekāds rīts, saņēmu saujās visu savu drosmi (jā, es arī mēdzu kautrēties, turklāt pat ļoti), lai kādu senu draugu apsveiktu dzimšanas dienā. Man nav ne jausmas, cik viņam šodien gadu palika, taču februāra 27. datums vienmēr domās tiek kaut kur ieskrāpēts, ka šajā dienā ir mūsu saziņas diena.
Pagājušajā gadā šo datumu izlaidu kas to lai zina, kādu iemeslu dēļ, bet izlaidu. Droši vien izdomāju, ka precētā drauga sieva varētu arī ņemt ļaunā, ka kaut kāda padsmitgadnieku laika epastu draudzenīte katru gadu par sevi atgādina ar sirsnīgu apsveikumu… sakautrējos, pārdomāju, apsveikumu nenosūtīju.

Saņēmu drosmi un nolēmu, ka nekādu īsziņu nerakstīšu. Īsziņas svētkos raksta tiem, ar kuriem runāt negribas, vai arī viņu atrašanās ir tik tālu, ka attiecīgais telefonsakaru operātors par apsveikumu gribētu iekasēt krietnu nodevu. Tik smieklīga mana noskaņošanās, tik smieklīga mana ņemšanās, lai telefonā izdzirdētu to “tindindindin..telefona aparāts, uz kuru jūs zvanāt…”

Sagaidīju vakaru un saņēmu drosmi saujās vēlreiz. Uzmeklēju numuru un tur jau klausulē skanēja “pīīī…. pīīīī….”
Vīrieša balsi sveicināju ar “labvakar” un pēc pāris vārdu pārmīšanas sapratu: “Knī, nu Tu esi auzās un neviens Tevi nav atpazinis, lai cik daiļrunīgus ievadus arī Tu neteiktu.” Apbrīnojamā kārtā, drosmi nācās saņemt vēlreiz, jo atpazīšana visu satraukumu būtu kā ar roku noņēmusi.

Vēl apbrīnojamākā kārtā pietika tikai ar to, ka nosaucu gaviļnieku vārdā, it kā gari nopūšoties, ka nu esam nonākuši tik tālu, ka netieku atpazīta pēc balss. Nu kā var aizmirst manu akcentu. Nu kā?! :D

Lai arī kopš mūsu draudzības sākuma pagājuši vismaz 10 gadi, ir tik priecīgi dzirdēt, ka otram tajā galā ir labi, lai gan viņš to nav teicis. Pēc balss dzirdi, ka labi. Sarunājām sazvanīties maijā un arī zinot, ka visticamākais tas būs vairākas dienas pēc manas dzimšanas dienas, viņš ir vienīgais cilvēks, kuram tas jau vairākus gadus ir ļauts. Ļauts piemirst.

Dzīvē parasti atceras kaut ko, kas ir pirmais vai arī to, kas ir pēdējais. Viss pārējais pa vidu drusciņ izplūst. Tā arī ar svētku apsveikumiem. Ja nepaspēji pirmais, pagaidi un ļauj pūlim noskrieties.

Lai drosmīga nedēļa un tiekamies rītvakar, kad pēc kārtējās radošās nāves atrādīšu vienu no veikumiem!

P.S. Zilonis ir draudzības simbols, tāpēc ar foto tāds.
Foto: http://cfs.appstate.edu/index.php?module=pagesmith&id=11

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply