Kni virtuve

love yourself more

Sapinos domās

Vakardien vakarā, t.i., naktī, jo patiesībā tad jau bija nakts, biju ierakstījusi ierakstu, kuru tomēr vēl vēlākā naktī izlēmu izdzēst. Laikam rūcošais vēders, kurš atšķirībā no dvēseles, sarunas vakariņās neēd, bija darījis savu un domām viegli raisīties neļāva, tikai uzstājīgi rūca, nesaprotot vārdu savienojumu: “Kuš, ēdīsim rīt!” Pieļauju, ka viņš mēģināja mani pārliecināt, ka rīts jau ir pienācis, ka ir laiks beigt dzīt jokus.

Sarunas ilgas un sātīgas, bet par tām ne. Par domu, kas radās sarunās.
Rakstīt par savu ikdienu sāku kādus divus gadus atpakaļ un īpaši neiedziļinājos, kāpēc to daru, vai kādam to vajag, vai man to vajag, tikai zināju, ka tā ir forši. It kā saruna ar sevi. Varbūt tā bija kompensācija tam, ka dzīvojot pie vecvecākiem, mājās pēc darba gandrīz vispār nerunāju. “Labvakar! Man gāja labi (arī tad, ja negāja labi). Kā jums?” – bija garākie vārdu savirknējumi. Ikdienas troksnis darīja savu un runāt nevēlējos.

Pāris dienas atpakaļ aizdomājos, kā tad ir… vai šī notikumu dokumentēšana manis piedzīvotos notikumus padara kaut kādā veidā īpašus? Vai tas, ka par tiem lasīs neskaitāmi cilvēki, piešķirs tiem lielāku nozīmi, nekā tā patiesībā ir? Vai uzrakstīts ir vērtīgāks par to, kas man palicis tikai prātā un iespējams tiks aizmirsts?

Tagad lūdzu twitteristus neko neuztvert personiski. Tas ir vienkāršs jautājums un nevajag meklēt tajā kaut kādu pārmetumu. Mēs katrs izvēlamies sev tīkamāko dzīvi un arī veidus, kā to bagātināt un dažādot. Pastastiet, kur ir tā sāls, dokumentēt savus ikdienas soļus 140 zīmēs vairākas reizes dienā? Vai tas, ka mistiskai masai izstāstot to, ka šodien pusdienās apēsti kartupelīši ar krējumu un siļķi, ka vēlāk vakarā ar Juri iesiet uz kino un ka vispār pēc tā izvērtās viens debešķīgs vakars, padara jūsu notikumus (140 zīmēs iekļautos) vērtīgākus? Jā, neliegšos, sabiju twitterī apmēram 3 nedēļas (nedomāju, ka bija vairāk), bet tad mani pārņēma sajūta, ka pamazām, pamazām savu dzīvi pārceļu virtuālajā vidē un likās, ka manis šeit pārāk daudz un pārāk daudz cilvēku zina par mani pārāk daudz. Tas tad savā ziņā ir arī iemesls tam, ka sava bloga adresi izsūtīju tikai savējiem cilvēkiem. To, ka tā ir nonākusi citu rokās.. pirkstos.. vai kaut kā tā.. ietekmēt vairs nevaru.

Iespējams, es sapinos savās domās un tā droši vien ir.. nobeigumā vien gribētos novēlēt, lai nesanāk mums tā kā tajā dziesmā: “[..] manā sētā nav sieviešu, viņas visas sēž draugos..”

Piezvaniet draugiem, draugam, sen nesatiktam draugam.. tās sarunas ir trakoti vērtīgas un drauga mirdzošo acu siltums silda arī vējainā laikā.

foto: igorpecovnik.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • E. saka:

    aiiiiii, kā man patīk tas foto! Ģī(p)stu :):):)

    06/01/2010 at 15:12
  • Kni saka:

    E., kad Tu atbrauksi uz Rīgu? Vai arī man jābrauc uz Limbažiem? =)

    06/01/2010 at 15:27
  • E. saka:

    Varam visādi. :) Bet liekas, ka es tuvākajā laikā varētu ieklīst lielpilsēta. :) Noteikti pabrīdināšu laicīgi.

    06/01/2010 at 16:25
  • priedesfauna saka:

    man jau liekas ka twitteris nav savas dienas notikumu dokumentesana bet man tas ir ta, ka es zinu ka nekad viena pati visus forsos lielpilsetas notikumus neuzaksu un tad ir cilveki kas padod zinu, kas kur kad notiek, vai uzraksta kadu uzmundrinosu vardu, atzinu
    citi jau tvitero tikai reizi menesi
    piemeram uzzinaju sodien ka ElMars spele so 5dien perle. domaju bu saturigs koncerts ar svaru un garsu
    gan jau ka man nemaz nav jabut visos pasakumos un ballites.nemaz nevajag. bet ir forsi zinat vairak nepiepulejoties ar meklesanu un raksanu
    nu ta. tad iespejam tiekamies perle? (:

    06/01/2010 at 16:52
  • Kni saka:

    E., Tu jau zini, kam Tev jāzvana, ja? =) Citādi… varētu mēgināt arī kādu reizi uz tiem Limbažiem sariktēties.

    Priedesfaunai – jā, informētība ir laba lieta, bet es mācos dozēt. Kā jau teicu, katrs ņem sev to, ko vajag un kā vajag, bet Pērlē netiksimies. Es uz Valmieru, bet es ticu, ka ElMars būs lielisks!

    06/01/2010 at 17:09

Leave a Reply