Kni virtuve

love yourself more

Sapņuķērājmandalas

Tā atsākšana ir grūta, kuru grūtāku padara laiks, kuru nākas pameklēt, turklāt to atrodot, egoistiski paturēt tikai sev. Un man nav žēl, ja tajā laikā pasaule stāv kaut kur pie ratiem, dzer tēju vai viskiju, smēķē cigāru vai cigareti. Galvenais, ka tā stāv un liek man mieru, kā es tai mieru lieku. Turklāt viena nakts nav daudz. Nieks. Svarīgs nieks.

Tā atsākšana ir grūta, ja atsākt izvēlas ar vissmalkākajiem darbiem, kurus paveicot līdz pusei, nākas domāt, kurš saņemsiet otrai, lai vēl finālā izdomātu, ka trīs naktī nav tik vēls, lai visu pabeigtu līdz galam.

Sutton slice tehnikā darinātie auskari, kuru lejas daļu rotās trīs spalviņas, bet augšu – auskarāķis. Lieli, plāni, pavisam viegli, kas vēl svarīgi – krāsaini. Tieši tas, kas nepieciešams pavasara sagaidīšanai.

Vēl mazliet pacietības un tad jau mēs to tēju ar vēju.

Lai priecīgi un silti!

Atvilktne: Sloņ un darbi
  • Lasītāja saka:

    Ai, šie ir ļoti skaisti.

    14/01/2015 at 16:47
    • Kni saka:

      Paldies! Kā es vienmēr priecājos Tevi te sastapt. Mēs nesen ar Spīganu Tevi mazliet aprunājām.

      14/01/2015 at 22:56
      • Lasītāja saka:

        Man feedly ir mapīte “smuki”, Tavi ieraksti arī tur nonāk, tā ka es zinu, kas te notiek. Bet bail pat iedomāties, kas jums abām par mani būtu sakāms. :D

        15/01/2015 at 11:05
        • Kni saka:

          Patiesībā, tikai to labāko. Mēs apspriedām kādu notikumu no manas dzīves, kā arī to, ko un kā publiski blogā atklāt, vai ir svarīgi zināt, kurš ir autors, ja jā, tad kuros brīžos vai kādos gadījumos. Tu esi neatklātās identitātes piemērs. Lasītāja – noslēpums.

          15/01/2015 at 18:42
          • Lasītāja saka:

            :) Es Tevi vasarā pāris reizes redzēju Miera ielas apkārtnē, un zin’ kā, likies dikti pazīstama, tāda, kam jāsaka čau, bet takš nevar.

            15/01/2015 at 19:26
          • Kni saka:

            Nevar, nevar. Noslēpums jāglabā. Vismaz kaut kas neatklāts.

            16/01/2015 at 07:45
  • m-ja saka:

    Vakar kā atvēru šo stāstu, tā atstāju vaļā pārlūka cilnē, un dienas gaitā ik pa brīdim atgriezos. Bija miegaina diena, un es iedomājos kā turētu sapņuķērājmandalu plaukstā, pārliktu otru plaukstu tai pāri, un, piespiežot pie vaiga, sasildītu mandalu un paņemtu sev viņas siltumu. Gaidu brīdi, kad sapņuķērājmandalas satikšu dzīvē.
    Paldies, paldies, Kni, par vissmalkāko naktsdarbu!

    15/01/2015 at 09:48
    • Kni saka:

      Man prieks, Maiju, lai gan biju malziet norūpējusies. Katrā ziņā centīšos šajās brīvdienās visu salikt kopā. Viss jau ir salikts, tikai auskarāķu nav.

      15/01/2015 at 18:42

Leave a Reply