Kad šovakar Rudu bija mani nogaidījusies, kamēr es krāpju savu frizieri ar citu frizieri, devāmies paskatīt to Rīgu no augšas, līdzi paaicinot kafijsērfotāju (tie ir tie, kas nesērfo to dīvānu, bet iet dzert kafiju :D).
Tuvojoties Galerijai R., no vārtrūmes laukā traucās mašīna un, lai gan kafijsērfotājs vārtrūmei bija tuvāk, instinktīvi ar roku pieturēju Rudu, lai viņa neaizskrien priekšā auto,kā rezultātā tapa joks: “Hei, viņa izglāba Tev dzīvību, bet uz mani pat nepaskatījās, lai gan auto man bija vistuvāk.”
Tā nu caur smiekliem aizdomājos, kā mēs izvēlamies cilvēkus, kurus iekļaut savās “sarkanajās grāmatās” aizsargājamo sarakstā un kurus ne. Tik vienkārši, tik dabiski un instinktīvi.
P.S. Paldies tiem, kas sargājuši mani.
foto: flickr.com
šis ir interesanti..
Man savukārt ir pat bijis tā, ka no ārzemēm zvanu cilvēkam, jo man pēkšņi liekas, ka kaut kas nelabs var notikt.. Saruna gan tāda muļķīga bij, bet vismaz sirds pēc tam mierīga..
Mani gļuki vai tiešām kas svarīgs – to tikai laikam zin kāds “tur augšā”..