Novembris iesācies ar pilnmēness kaislībām un draud izsist korķus. Kādam noteikti jau ir izsitis. Kaut kur tas novedis pie neglītas vārdu apmaiņas, neskaitāmām konfliktsituācijām un rupju vārdu lietojums iekaro jaunas virsotnes.
Ko nu par to. Novembris jau otro gadu pēc kārtas iesācies ar auseklīšnozīmīšu darināšanu. To brīdi, kad man acis kļūst šaurākas, viena tipa darbu vairāk un naktis noteikti saraujas īsākas. Un smilšpapīrs švīkst.
Vakardien vakarā, kad slīpēju vēl pēdējās piespraudītes, starp smilšpapīra pārpalikumiem atradu šo krāsaino. Paņēmis no vairākām darbiem pa drusciņai, radot sev krāsainu, pēc sajūtām krītainu virskārtu. Audeklu vēl pavisam nesen rotāja ziemas ziloņi. Šķiet, tie prasa jaunu, tīrāku audeklu. Uz vecā palikušas vairs tikai pēdas, kas norāda, ka tur kaut kas ir bijis.
Ausekļotajam pulkam šogad pievienosies apmēram četrdesmit (varbūt mazliet vairāk) jaunu šī mazā ordeņa kavalieru, tāpēc šajā sakarā atceros, cik piesardzīgi pirmie raudzījās uz manu ideju un pat nesaprata, ko viņiem piedāvāju, bet tik labi, ka ļāvās.
Šogad? Šogad ir tā, ka katrs ordeņa kavalieris tiek pie tāda kā patriota komplekta. Paciņas, kurā ieslēpusies vēl viena paciņa un vizītkarte ar sveicienu.
Atliek vien novēlēt siltas brīvdienas.
Lai priecīgi un silti!
Vai kāds Auseklītis ir bez saimnieka? Man pašai jau ir no iepriekšējā gada (par ko esmu neizsakāmi priecīga!!!), bet man apkārt taujā? ;)
Laimīgie, kas pievienosies, tomēr esmu greizsirdīga :) pagājušogad lepni varēju teikt, ka tādi ir tikai kādiem 40 visā pasaulē!
lepni nē, – lielīgi!
Bet tas joprojām ir salīdzinoši maz un pietiekami unikāli. Vispār viendien domāju, cik tomēr jauki ir tas, ka man ir tā unikālā iespēja kaut ko radīt mazā daudzumā.
Visiem, kam aizkadrā radās interese, atbildēju. Paldies! Pārējie gaida nākamo gadu ;) Piedodiet.